Anita Anitīna
* * *
Nekas jau nebeidzas, Pat ja reizēm šķiet – Tie ir meli. Viss turpinās, tikai… Mazlietiņ savādāk: Bēdu nomaina prieks, Priekam līdzi nāk Smeldzīgs sūrums, Un brīdis, kas laimīgs, Nez kāpēc mazlietiņ sāp.
Arī ceļš ir tas pats, Vien nedaudz pakāpjas kalnā
Vai nogriežas sāņus,
Uz brīdi pat lejup slīd, Bet priekšā, vienalga, Kaut kas liels Mūs joprojām gaida. Kaut kas labs, Un tik ļoti, ka… Tas nudien nav izdomāts mīts.
Viss būs un viss notiks, Tikai – nenolaist rokas, Tikai neapstāties un nedomāt – Viss velti, nav spēka vairs.
Paskaties acīs
Tam bērnam, kas Tevī mājo – Viņš paņems aiz rokas, Un pratīs to neatlaist.
Bērns palīdzēs piecelties, Ja būsi kritis pie zemes. Sapūtīs pušumus Un teiks: – Bet Tu nebēdā! – Paskaties acīs Tam bērnam, kas Tevī mājo! Nekas taču nebeidzas – Jauna diena arvien Pretī nāk.
Atskaite Laika vecim
Inga KarpovaKādreiz bērnībā man kāds stāstīja pasaku par Laika veci. Atceros, ka Laika vecis ikvienam cilvēkam gada nogalē prasīja atskatīties uz aizvadīto gadu. Tagad iztēlojos salīkušo veci ar lukturi rokās un mēģinu izvērtēt 2014. gadu. Domāju, ka ikviens gada nogalē sarunājas ar pašu gudrāko cilvēku uz pasaules – ar sevi. Šajā klusajā dialogā neko nenoslēpsi, jo kāda gan jēga melot pašam sev? Novēlu, lai šajā sarunā vairāk būtu pozitīvā, nevis tikai negatīvā. Protams, no nebūšanām nav pasargāts neviens, taču galvenais “smeķis” ir attieksme pret tām. Un nebūtu prāta darbs gada nogalē lamāt visus, sākot no valdības vīriem un Saeimas deputātiem un beidzot ar līdzcilvēkiem. Daudz svētīgāk būtu svinēt svētkus gaiši un priecīgi kopā ar saviem mīļajiem pie pašu klāta galda ar pašu gatavotiem ēdieniem. Personīgi man Ziemassvētku sajūtu rada kopā ar bērniem ceptās un ar krāsainu cukura glazūru dekorētas piparkūkas. Arī pašu cepti speķa pīrādziņi un sautēti skābie kāposti. Darbojoties virtuvē, no galvas pazūd sliktās domas un vietā rodas prieks par to, ka mums ir dota iespēja dzīvot, riktēties un priecāties. Par to, ka uz pasaules ir vēl kāds, kurš ir laimīgs kopā ar tevi priecāties un bēdāties. Ticiet, tas mūsdienās ir ļoti, ļoti daudz.
Jāizdzīvo pašreizējais mirklis
Aivars ZilbersKatru gadumiju sagaidām ar labiem vēlējumiem jaunajā gadā. Tuvi cilvēki vēl laimi, veselību, sekmes un veiksmi. Iznāk, ka vienmēr dzīvojam gaidās, kas atklājas aizejošā gada beigās. Nekad iepriekšējais gads nav bijis tik labs, lai nevēlētos kaut ko labāku nākamajā. Man aizejošais gads atklāja, cik relatīva ir mūsu nākotne. Visus labos nodomus var izmainīt viens cilvēks, kurš sagrābis varu un vēlas to vēl lielāku, lai nenāktos atbildēt par netīrajiem naudas darījumiem pagātnē.Varu jau domāt visu ko. Ka sagaidīšu izaugam mazbērnus, iemācīšu viņiem lasīt, varbūt iznāks nopirkt automašīnu un aizvest mazos uz zoodārzu, ka dzīve uzlabosies un tā joprojām. Taču patiesība var būt gluži citāda. Kad cilvēks sāk plānot nākotni, Dievs smaida. Ļoti patiess teiciens. Īpaši tagad. Cilvēki joprojām dzīvo, kā dzīvojuši, neiztiekot bez domām par labāku nākotni. Kad padomāju, kas man ir piepildījies Zirga gadā, varu teikt, ka daudz kas tā arī palicis vēlējumu līmenī. Varbūt palaižam garām pašus vērtīgākos mirkļus, domājot, ka viss labais vēl atnāks. Pat gudrais Zālamans beigu beigās nosprieda, ka viss ir niecība, jāizdzīvo pašreizējais mirklis. Iespējams, tā ir taisnība. Jāizdzīvo katrs mirklis, kas var būt pats labākais. Mēs galīgi nezinām, ko var nest rītdiena.
Katram savi svētki
Aldis DubļānsGadu mijā un Ziemassvētkos atmiņā allaž uzpeld dažādas epizodes no iepriekšējo gadu svētkiem. Ar katru gadu palielinās praktiskās dzīves steiga. Mums jārisina bezgaldaudzas problēmas, kurām nav tūlītēja un ātra risinājuma, jo iespējas tam ir ierobežotas un tas tiek atlikts uz vēlāku, pat nenoteiktu laiku. Šie, man bija parasti svētki ar ierastām domām un izjūtām par svētku svinēšanu gada vistumšākajā laikā, lai tos darītu gaišākus. Ir grūti saglabāt iekšēju mieru laikā, kad ārpus mums valda nemiers un steiga. Ziemassvētki mudina mūs apstāties un apjaust, ka gada laikā ir uzkrājies nogurums un apātija pret apkārt notiekošo. Kur meklēt mierinājumu? Dziļi ticīgi cilvēki noteikti devās uz dievnamu, lai mierinājumu dvēselei rastu tur. Kaut gan daudziem cilvēkiem došanās uz baznīcu ir vienīgā reize gadā, kad viņi, iekšēja mudinājuma vadīti, apmeklē šo vietu. Luterāņi vienmēr ar lielu interesi gaida un sagaida arhibīskapa Jāņa Vanaga vēstījumu, kas allaž ir laicīgās dzīves analītisks izvērtējums ar patiesu kristieša attieksmi. Man dievnama apmeklējums visinteresantākais bija laikā, kad avīzē strādājošam cilvēkam bija liegts to darīt. Ne jau ticības un pārliecības dēļ to darīju. Kopā ar dažiem mūzikas skolas pedagogiem, kuri padomju laikā dzīvoja tagadējā mākslas skolā, veidojot savdabīgu komūnu, šos svētkus svinējām kopā. Dažkārt pēc baznīcas apmeklējuma kopā ar bērniem devāmies uz tuvāko mežu, lai izraudzītajā eglītē iespraustu svecītes, baudītu kādus našķus un karstvīnu. Protams, bez dziedāšanas – nekādi. Tā laika romantika ir zudusi, taču gadumijas svētki ir mūžīgi. Katram savi.
Baltas domas un gaiši darbi
Sarmīte OzolaKlāt atkal tas brīdis un laiks, kad par pārsteigumu sev pašai vaicāju: atkal viens gads aizskrējis? Un atbildu: klāt atkal jauna gada slieksnis! Slieksnis, pirms kura mazliet piestājam, lai ļautos atmiņām un spēcinātos nākotnes sapņos. Tūlīt, tūlīt atkal sāksies steiga un nepadarāmu darbu sajūta, bet pirms tam – sakļausim siltas plaukstas un sūtīsim cits citam gaišas domas. Lai jaunajā gadā asaras raud tikai svece, iedegta mīļo piemiņai. Nopūtas lai paliek vēja locītas egles galotnei. Bet sāpes un bēdas – pelēkam akmenim lauka malā.Ko atstāsim sev – mīlestību, veselību un dzīvesprieku. Viss pārējais ir mazsvarīgs, jo ir pērkams par naudu.Ja gadumijā pietrūkst sniega baltuma un svētku gaismas, jādomā baltas domas un jādara gaiši darbi. Izskanēs Ziemassvētku dziesmas, un kaut kur mazā istabiņā uz egles zara parafīnā ieslīgs sveces deglis. Dzīve turpināsies, un cilvēki, tāpat kā gadumijas laikā, ilgosies pēc mīlestības un sirds siltuma. Lai mums visiem kopā pietiek vēlēšanās un spēka labajiem darbiem arī ikdienā! Uz tikšanos jaunajā, 2015., gadā!
Pāri jaunam slieksnim
Sandra PētersoneTuru roku uz durvju roktura. Durvis vēl ir aizvērtas, bet aiz tām – 365 istabas, cita aiz citas. Ir gan nedaudz bail, gan vilina ziņkāre. Kas gan tajās atrodas un sagaida? Kāds būsi, 2015. gads?Būs tā, kā būs. Svarīgus lēmumus savā dzīvē pieņemsim tikpat labi aprīlī, kā septembrī. 1. janvāris ir tikai mītisks laika atskaites punkts, un pēc tā nekas kardināli nemainīsies. Pulkstenis tikšķēs tāpat, kā iepriekš. Saule lēks un rietēs. Cilvēki rītos celsies un vakaros ies gulēt, dienu piepildot ar ierastajiem darbiem.Taču, vienalga, gadu miju uztveram, kā kaut kā jauna sākumu. Varbūt tāpēc, ka gribam dzīvot ar cerību? Un neiztrūkst laimes vēlējumi un dažādi jaunā gada sagaidīšanas rituāli – neapzināts uzplaiksnījums no cilvēces kolektīvās arhetipiskās atmiņas, mūsdienu civilizēta versija par ziedošanu dieviem, lai viņi būtu labvēlīgi pret cilvēkiem. Un tad sirdī ir lielāks miers: no savas puses ir ieguldīts depozīts drošībai.Lai cilvēks justos droši, viņam nevajag nekādas ekstras, bet stabilas lietas: jumtu virs galvas, siltumu telpās, ēdienu uz galda, darbu, kas dod algu, veselību sev un saviem tuvajiem, mīlēt un būt mīlētam. To arī novēlu jums, kuri lasāt šās rindas.
Aplieciniet svētkus sevī
Ingūna JohansoneJums vajadzēs paciņu Selgas brūno cepumu, kuri kaut kā jāsasmalcina un pēc tam jāsamīca kopā ar puspaciņu mīksta sviesta. Iegūto kūkas pamatkārtu jāizlīdzina tortes formītē ar noņemamu malu. Tāda taču mājās atradīsies? Tad krūzītē minūtes desmit piecpadsmit jāuzbriedina kādas 3-4 tējkarotes želatīna un pēc tam jāizkausē karsta ūdens peldē. Tad jāsaputo saldais krējums ar kādām 4–5 tējkarotēm cukura un jāpievieno paciņa krēmsiera, piemēram, Rasa klasiskais vai ar citronu, avenēm (tādi viņiem arī tagad ir, bet mūsu veikalos pašlaik neatradu) vai Maskarpone, Filadelfija. Var iztikt arī bez krēmsiera, ja nav vai gribas lētāk tikt sveikā. Bet var likt divas paciņas krēmsiera, ja būs vairāk ēdāju un gribas bagātīgāk. Krēmā iemaisa vasarā tālredzīgi sasaldētās un atlaidinātās upenes. Pēc sajūtas un garšas. Ja nav, tad klāt lieciet, kas ir, piemēram, ķiršus no kompota vai smalki sagrieztu hurmu, mandarīnus, marmelādi vai žāvētas plūmes, aprikozes (tās gan būtu jāpamērcē, lai mīkstākas), vienvārdsakot – improvizējiet, bet nākamgad tās upenes sasaldējiet gan. Pagaršojiet, varbūt jums prasās mazliet vēl salduma. Visbeidzot iemaisiet izkausēto želatīnu krēmā un iegūto debešķīgi violetrozīgās krāsas krēmu uzlejiet cepumu kārtai. Gatavs. Kūku ielieciet ledusskapī, lai sastingst. Pirms galdā likšanas var apkaisīt ar sarīvētu šokolādi. Vienkārši, vai ne? Man šķiet, ka tieši tik vienkārši rodas svētku sajūta. Ar sakārtotu māju, izpušķotu eglīti vai egles zaru un kūku, kas pašu gatavota. Es šai skaistajā Ziemassvētku un Gadumijas laikā vēlu, lai jūsu sirdī ir svētku sajūta. Lai kā arī dzīvē ietu vai neietu, nezaudējiet vēlmi svinēt svētkus un iepriecināt tos cilvēkus, kas ir jums blakus, savus mīļos! Esiet kopā ar savu ģimeni un kaut ar mazu pašgatavotu kūciņu vai pašceptām piparkūkām, dāvājiet svētku sajūtu viņiem un aplieciniet svētkus sevī!
Sirdi pret sirdi
Santa SinkaVispirms gribu pateikt vissirsnīgāko PALDIES savai mammai Agijai un tētim Andrim par to, ka es esmu. Bez viņu mīlestības es neieraudzītu dienasgaismu un neiepazītu šīs pasaules skaistumu, nesaskartos ar šķēršļiem, nekristu, lai atkal pieceltos un dotos tālāk.Ne tikai naktī ir tumšs, arī dienām mēdz būt savas melnās un ēnas puses, taču ir kaut kas tāds, kas nav nodefinējams vārdos, bet dzen mūs visus uz priekšu, ļauj būt dziļākiem, skaistākiem, laimīgākiem (kaut arī laime mēdz būt gaistoša), būt mums pašiem, un tā ir mīlestība. Ikvienam, neatkarīgi no tā, vai es jums patīku vai neciešat mani, novēlu mīlestību, mīlēt un būt mīlētam. Mūsu laiks uz zemes nav mūžīgs, taču es ticu, ka katrs no jums reiz izjutīs, ko nozīmē sirds pret sirdi. Nesakiet – nav lemts! Vispirms ir jāprot un jāļauj mīlēt sevi, tad arī viss notiks. Neviens gan nav teicis, ka būs viegli un uzreiz. Varbūt pat ne rīt vai aizparīt, arī pēc gada ne, bet kaut kad…
