Lai cilvēks izprastu, kāpēc viņa dzīve ir tieši tāda, kāda tā ir, viņam paškritiski ir jāieklausās sevī, jo tad patiesi var izdoties sadzirdēt atbildes. Taču, lai ieklausītos, ir nepieciešams laiks un mierpilns klusums. Tas nozīmē, ka ir jāspēj nobremzēt savu ikdienas skrējienu un domu – “nav laika, nav laika…” .
Laika tiešām pietrūkst. Varbūt Zemeslode ir sākusi ātrāk riņķot ap Sauli. Taču, pateicoties Ziemassvētkiem un to gaisotnei, mums šonedēļ ir daudz brīvdienu, kad varam atskatīties uz aizgājušo gadu, uz savu rīcību, savu attieksmi pret citiem cilvēkiem un notikumiem un varbūt arī secināt, – dzīvē kaut kā pietrūkst. Taču kā pie tā tikt, it īpaši tad, ja šīs vēlmes nebalstās materiālos labumos? Ticība. Mīlestība. Cerība. Tie nav tukši vārdi, un tos piepildīt ar saturu palīdz Ziemassvētku solījuma būtība, tikai tas ir jāizprot. Un arī jāuzdrīkstas spert pirmo soli brīnuma virzienā. Par to arī šī intervija ar Smiltenes un Palsmanes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Reini Kulbergu.- Ziemassvētki tieši vai netieši, ar savu atblāzmu skar visus, arī cilvēkus, kuri nav ticīgie. Taču šaubos, ka, sēžot pie svētku galda ar izrotātu eglīti un dāvanām fonā, pilnīgi visi aizdomājas par Ziemassvētku vēsti. Ko tad īsti mēs svinam?Reinis Kulbergs: – Ceļš pie domām un izpratnes, kas katra cilvēka dzīvē ir svētki – arī vārda vai dzimšanas diena, 18. Novembris, citi valsts vai tautas svētki, katram ir jāatrod pašam. Un Ziemassvētki šajā ziņā ir atradumu pilni. Lai mēs nokļūtu līdz Ziemassvētku jēgai, ir jānoiet kāds ceļa posms personīgajā pieredzē, domāšanā. Orientieri jau ir. Materiālajā ziņā tās ir dāvanas, pateicības, apsveikumi, emocionālajā ziņā – būšana ģimenes vai draugu lokā, mīļotu cilvēku sabiedrībā. Viens no orientieriem ir arī baznīca ar Ziemassvētku sajūtām, ko raisa eglīte, iedegtās sveces un dvēseliskās Ziemassvētku dziesmas, ko visi dzied dievkalpojuma laikā un izjūt kopīgas pieredzes radītu aizgrābtības stāvokli. Būtu jauki, ja mēs no šiem ceļa rādītājiem nevairītos, – arī no sajūtas, ka baznīca ir atvērta ikvienam un ikvienam noteikti tajā ir vieta arī Ziemassvētkos. Nevajadzētu pieņemt tikai Ziemassvētku ārišķīgo pusi, – kā dāvanas iesaiņojumu, kas uzmanīgi vai ātri, bet gala rezultātā tik un tā tiek saplēsts, bet vēlēties saprast, kas šajos svētkos ir būtiskākais. – Saprast un personīgi piedzīvot Ziemassvētkus varētu arī, uzlaužot Ziemassvētku vēstī ielikto kodu. Tas ir tik spēcīgs, ka šie svētki kristīgajā pasaulē tiek svinēti jau vairāk nekā divus tūkstošus gadus. Tātad tas nav tikai skaists stāsts par Jēzus Kristus dzimšanu. Kur jūs redzat šā koda atslēgvārdu?- Mūsu ikdiena un mūsu dzīves būtiskākā daļa ir atkarīga no tā, kas ir nemateriāls – neredzams, nesataustāms. Mēs to vairāk uzsveram Baznīcā, taču ārpus garīgās domāšanas cilvēki par to tā nepiedomā. Ja cilvēka dzīvē notiek kaut kas smags, tad viņš sāk apzināties, ka ir arī pasaule ārpus mums. Šī neredzamā pasaule ienāk Ziemassvētku notikumā un kopš tā brīža ir kopā ar mums. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, atbildot uz jūsu jautājumu. Ziemassvētku svinēšana ir arī būtiska, kā pārvietošanās tajā laikā un telpā, kad piedzima Jēzus Kristus. Kristīgā baznīca šos svētkus pietuvinājusi laika ziņā saulgriežiem, lai palīdzētu tos piedzīvot arī tādā veidā, kas ir saprotams daudzām ziemeļu tautām, tai skaitā mums. Tas viss uzrunā, mums pašiem to varbūt pat neapjaušot. Materiālistiski domājoši cilvēki lūkojas uz pārējiem un dara to, kas, viņuprāt, Ziemassvētkos ir jādara. Cilvēki, kuri apzinās garīgas likumsakarības, saprot šos svētkus kā spēka avotu, kas nāk no Dieva vārda un Dieva žēlastības. – Sarunās esmu uzklausījusi cilvēkus, kuri teic – jūtot iekšēju nepieciešamību, pat aicinājumu nolikt baznīcā aizdegtu svecīti Dievam par godu. Citi aizraujas ar ezotēriku, ar meditāciju. Cilvēki meklē garīgumu. Šekspīram pieder viedi vārdi: “Kas cilvēks, ja viņa dzīves satvars – ēst un gulēt…” Ja cilvēks sevī atklāj Dievišķo dzirksti, kā viņš izmainās? – Pirmā lieta, kas sāk notikt katrā cilvēkā, ir savas dzīves un sava laika pārvērtēšana. Mēs saredzam, par ko ir vērts strīdēties un par ko nav, un kas ir mūsu ļoti ierobežotā laika vērts. Cilvēks pa īstam atrod sevi savā dzīvē priekš sevis. Svētais Augustīns, viens no Rietumu kristīgās Baznīcas tēviem ir teicis – “cilvēka dvēselei nav miera, kamēr tā neatrod dusu un patvērumu Dievā, savā Radītājā”.Tas piepildās katra cilvēka dzīvē ļoti dažādi. Rezultātā cilvēks atrod sev garīgās pārticības, harmonijas ceļu, ir ar atmodinātu sirdsapziņu, ar nezūdošas laimes ieguvumu. Jo ir laime, kas zūd ātri, – cilvēka dzīve ir mainīga, un kaut ir ar attīstību, pretī ir arī nāves vārti. Taču, kad cilvēks atrod saskari ar īsto garīgo pasauli, laime ir nezūdoša apziņā par dzīvību, kura nebeigsies.- Ir cilvēki, kuri šādu atklāsmi jeb klikšķi savā Zemes dzīvē nepiedzīvo. Kāpēc tā? Viņi neieklausās mājienos? Neredz zīmes? – Jau no sendienām baznīcā ir diskusijas par to, kāpēc tā notiek. Varam to salīdzināt ar golfa spēli. Grozā bumbiņu ir daudz, bet mērķi sasniedz vien dažas. Savā ziņā visa dzīve ir iespēju kopums, kur nepārtraukti kāds mums piespēlē vērtīgus sūtījumus līdzās ne tik vērtīgiem. Kā tos pamanīt? Atgriezīšos pie jau iepriekš teiktā, ka meklēt vajag arī baznīcā, ienākt tajā tradīcijas, intereses, ziņkārības vai pašam nezināmu iemeslu dēļ. Cilvēki bieži atceras, ka bijusi zīmīga pirmā reize, kad vai nu bēdas vai nezināmi apstākļi pamudinājuši viņus pārspert soli pāri baznīcas slieksnim, un pēc tam viņi sākuši kaut ko apsvērt, apdomāt, piedzīvot. Spert pirmo soli baznīcā tiešām nav viegli. Tā ir arī atbildība katram no mums, kas apzināmies garīgu saikni ar Dievu. Dievs vēlas, lai mēs lūdzam par to, ka kādā brīdī varam apstāties, sadzirdēt vai piedzīvot ko būtisku, kas mainītu mūsu virzību dzīvē, mūsu vērtību kopumu un attieksmi pret citiem cilvēkiem, pret lietām. Tāpat ir svarīgi, kas tas nav jādara mehāniski. Jābūt sapratnei, ka pārmaiņas nenotiek bez enerģijas pieplūduma. Jābūt tam aicinājumam, tam lādiņam, kas aizskar cilvēku un atver viņu tālākām pārmaiņām. Tas vienmēr būs jautājums, cik daudzi cilvēki vēlēsies to dzirdēt, cik daudzi ieklausīsies. – Ir tā, ka cilvēki izvēlas arī vieglāko ceļu, jo Dievs uz lūgšanām neatbild uzreiz un Viņš dos to, kas cilvēkam patiesi ir nepieciešams, nevis visu kāroto. Tad daļā cilvēku rodas doma, – kāpēc to gan nepalūgt nevis Dievam, bet cilvēkiem, kuriem ir neikdienišķas spējas? – Jā. Maģiskās lietas ar to ir vilinošas, ka cilvēkam šķiet, – izdarot zināmu darbību kopumu vai samaksājot par pakalpojumu, uzreiz būs rezultāts. Taču mēs, vecāki, arī zinām, ka ne viss, ko bērni vēlas, ir viņiem vajadzīgs. Dievs dos to, kas pienākas, un dos īstajā laikā. Tā arī ir īstās garīgās dzīves puse. Ikvienam laikmetam ir savs garīgums, un mūsdienās pieprasītākais ir vieglākais ceļš ar mērķi dabūt to, ko kāro, un uz tādiem noteikumiem, kā es to vēlos. Taču tā ir šķietamība, un šķietamie ieguvumi nav ilglaicīgi. Tie nedod to dziļo mieru, kāds nāk no Dieva valstības pieredzes, no Ziemassvētkos pieredzētā, kad cilvēks izprot šo svētku jēgu. Tā mums dod paļāvību, ka zemes dzīve nav bezjēdzīga, bet jēgpilna un virzās pretī turpinājumam. Tas ir atrodams un saprotams tad, kad sākam meklēt, kā svinēt Ziemassvētkus.- Manuprāt, šāda miera pamatā ir pilnīga paļaušanās un uzticēšanās Dievam, nejaucot to ar fatālismu, ar pasīvu nolemtības apziņu. Taču līdz tādai atklāsmei tiešām var paiet ilgs laiks, pat daudzi gadi, un arī tikai tad, ja cilvēks domās, meklēs un diemžēl, jā, tiks arī ērkšķu sadurstīts.- Tāpēc es arī visiem Ziemassvētkos novēlu atrast norādījumus par to ceļu, kas mums jāveic, turklāt ar kājām gan tiešā, gan simboliskā nozīmē, lai šos svētkus pieredzētu kā lielā mūsu dzīves pārmaiņu avota sākumu. Ziemassvētki ir arī tuvākā mīlestības svētki, tāpēc novēlu tajos atrast ceļu arī līdz savu līdzcilvēku sirdīm, tās iepriecinot.Ziemassvētku Eveņģēlijs
Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”(Lūkas evaņģēlijs, 2. nodaļa)
