Aptuveni puse Latvijas ūdenskrātuvju ir pārklāta ar ledus kārtu. Vidzemes augstienes un Latgales pusē ledus biezums uz mazākiem ezeriem sasniedz 10 centimetrus. Manā vairāk kā 40 gadu stāžā ziemas copē ir novērots, ka kailsalā uzsalis pirmais ledus piecu centimetru biezumā spēj noturēt arī nedaudz virs 100 kilogramu smagu copmani. Protams, tā akli skriet uz ledus gan nevajadzētu, it sevišķi vietās, kur jāšķērso niedru lauki. Šeit ledus ir vēl ļoti plāns un pelde ir garantēta. Uz ledus ejam tikai vietās, kur jau pirmais solis no krasta līnijas ir pilnīgi tīrs no krūmājiem, kokiem un niedrēm vai zālēm.
Šoreiz parunāsim, ar ko ledu urbsim, un pieminēšu kādus salīdzinājumus, kas dos vielu pārdomām. Ko mums šobrīd piedāvā?Sāksim ar tautas klasi jeb budžeta grupu, kas Latvijas cilvēkam ir vispieejamākā. Lētākie veikalos nopērkamie ir Krievijā ražotie “Nero”, “Barnaul”, Ukrainas “iDabur”. “Barnaul” ražotājam tagad ir arī jaunums “Tornado” ar teleskopisku rokturi. Cenas veikalos šiem ledus urbjiem ir no 35 līdz 40 eiro. Praktiski neviens no šiem urbjiem nav tādā kvalitātē, lai pēc sezonas to izmestu. Vēl vairāk. Es zinu cilvēkus, kas ar “Barnaul” un “Nero” urbjiem intensīvi darbojas jau vairākus gadus un nomaina tikai nažus. Turklāt nažu cenas, atšķirībā no biezo ledusurbju nažu galvām, ir vismaz piecas reizes lētākas. Savstarpējā kvalitāte, graužot ledu, ne ar ko neatšķiras. Es pat teikšu, ka šiem urbjiem ir ļoti vienkārši paņemt līdzi miniatūru iepakojumu ar lieku nažu komplektu un skrūvgriezi. Dārgajam būs jāpērk klāt visa galva, kura turklāt aizņems vietu, bet, cik zināms, ziema nav vasara, kad piebrauc attiecīgai copes vietai ar auto, izkrāmējies un makšķerē. Ziemā viss līdzi ņemamais jāstiepj uz muguras vai jāvelk vannītē pa ledu vai sniegu. Ja tuvu, viss kārtībā, bet, ja sniegs ir līdz celim, tad… Tad ir svarīgs katrs sīkums, kas jāvelk vai jānes, jo iesvīst nav ieteicams. Te varētu nepalīdzēt arī termoveļa.Efektivitātes ziņā budžeta klase, protams, atpaliek no dārgās. Tas ir saistīts ar urbja skaļumu, makšķernieka piepūli, lai izurbtu āliņģi, un urbja smagumu. Te gan var oponēt. Ja nepiedalāties sacensībās un nav nepieciešams skraidelēt pa zonu, lai izurbtu vismaz 30 – 40 āliņģu, budžeta gals būs īstais. Jāpiemin arī šo urbju savienojuma vieta locījumā. Pārsvarā copmaņi te izdomā savu versiju un vietā, kur ir locījums un skrūve, zem pēdējās paliek izturīgu metāla plāksnīti. Trakākais un bīstamākais laiks budžeta klases urbjiem ir pavasaris, kad ledus ir putrā, biezs un smagi griežams. Visu pārējo ziemas laiku tas kalpo ļoti normāli. Ir vēl kāds svarīgs kopsaucējs pieminētajai ledus urbju klasei – tā ir nažu vienotība. Visiem der viens un tas pats modelis neatkarīgi no ģeometriskās figūras vai urbja diametra. Tas ir liels pluss, protams, arī cena.
Ceļamies pa cenu kāpnēm uz augšuPie nākamās kategorijas varētu pieminēt “Heinolu” un “Rappalu”. Abi urbji ir ļoti līdzīgi. Tiem ir ērti rokturi un asmeņu galvas ir vienā gabalā, turklāt pieskrūvējamas ar vienas skrūves vītni. Tas ir labi vai slikti, nezinu, bet fakts, ka viss ir vienā gabalā, var nostrādāt uz melno sarakstu. Varam iedomāties situāciju, ka aizbraucam uz Peipusu. Tā ir vieta, kur latvieši brauc lielum lielā vairumā ziemas vidū un tās beigu posmā. Tātad igauņu bāleliņš ar savu karakatu ieved jūs ezerā 7 līdz 16 kilometrus no krasta un atstāj. Jūs urbjat pirmo āliņģi, bet tur iesalusi stikla pudele. Cope ar šo urbi ir praktiski beigusies. Ja nav pazīstamu kolēģu, kas var urbi aizdot, ko tad? Tad līdzi nepieciešama rezerves galva. Saistībā ar to ir interesants novērojums, ka uz Peipusu dārgos urbjus ņem ļoti rets makšķernieks. Pat zinot un pazīstot daudzus copmaņus, kam šādi urbji ir, viņi tomēr priekšroku šādā braucienā dod vienkāršajiem urbjiem, un te ir sava loģika. Jāatgādina arī, ka pašam šādas nažu galvas uzasināt nav iespējams. Šo urbju lietotājiem jāatceras, un esmu pārliecināts, ka daudzi nemaz nezina, ka ir pieejamas galvas ar trīs veidu nažiem, kuri atsevišķi ir domāti sportistiem, slapjam ledum un klasiskais standarta variants. “Morai” savs plauktiņšŠķiet “Moras” urbjiem ir tiešām savs plauktiņš. “Arctic”, “Nova”, “Expert” un “Micro” ir zināmākie zīmoli. “Mora Nova” it kā vairāk domāts sportistiem, jo strādā klusi un ātri. Man gan jāsaka, ka ne tik klusi, cik varbūt tika iecerēts. Ja salīdzinām ar “Heinolu” vai “Rappalu”, tad, uzmaucot uz ausīm kaut vai bereti, nekādu īpašo starpību nedzirdēs. Protams, ja esi viens ar diviem dažādiem urbjiem un tev ir absolūtā dzirde, tad lai jau tiek kaifiņš. Oriģināli baltā krāsa ir pievelkoša un reizē mānīga. Viens otrs ir pa izurbtajiem āliņģiem tā aizskrējies, ka pēc tam sniegā nomesto balto urbi meklējis vēl ar pieres lampas palīdzību. Taču šis urbis ir tiešām savas naudas vērts un te nav ne ko pielikt ne atņemt. “Expert Pro” tiek uzskatīts par pārdotāko ledus urbi no augstākā gala. Nezinu, kas tajā ir tik īpašs, bet fakts paliek fakts. Varbūt te savu lomu spēlē viegli nomaināmie naži, kas sava procesa ziņā līdzinās budžeta klases variantam. Vienīgā atšķirība ir cenās. Kurp braucam?Kā jau iepriekš teicu, visi nepacietīgākie ir apsēduši Vidzemes augstienes un Latgales ezerus. Uz upēm stāvoklis vēl ir nedrošs, jo, ja vienā vietā ir septiņi centimetri, tas nenozīmē, ka pēc metra būs tikpat daudz. Peldējušies jau ir daudzi. Arī daži mani paziņas ir izmēģinājuši šīs sezonas ūdens slapjumu. Labi, ka viss ir labi beidzies, tāpēc vēlreiz atgādinu, ka nevajadzētu uz pirmā ledus doties vienam. Tas nebūs prātīgs darbs.
Maza atkāpīte no ledus copesMēneša sākumā, kad citi jau itin droši vilka mazos ašukus un pirmās līdakas, es devos uz jūru, kaut arī ledus vietas man bija vismaz divas reizes tuvāk. Bute ņēma vienkārši kolosāli, un kas par izmēru! Ņem izcili eksemplāri svarā no 400 līdz 600 gramu. Nagi salst, garneles uzturas azotē, bet sāļais ūdens neļauj gruntsmakšķeres gala riņķim aizsalt. Pēdējā reizē Miķeļtornī pilnībā pietika ar piecām stundām, lai 10 kilogramu brauktu mājās. Bute bieza un trekna. Skatījos sinoptiķu solījumos un izsecināju, ka braukšu vēl. Kam man tie sprīdīša ašuki? Lai manējie paaugas!
