Centos saprast, kāpēc tik pievilcīga ir pašlaik Valkas novadpētniecības muzejā skatāmā mākslinieku grupas “Pazarh” darbu izstāde. Acīmredzot tāpēc, ka šie darbi ir balstīti uz klasiskajām mākslas vērtībām – skaidra līnija, precīza un tehniski nevainojami izstrādāta forma un pārliecinoša koloristika. Šajā darbu kopā grūti iedomāties kādas ultramodernisma tendences. Nenoliedzami, ka mākslinieku piedāvājums mūsdienās ir neaptverami plašā diapazonā. Tik plašā, ka grūti orientēties, kas ir patiesa un šķietama mākslinieciska izpausme. Varbūt tāpēc lielākā daļa cilvēku par labu esam atzīst gadsimtiem vecus darbus. Par tiem nav īpaši jāprāto, cik vērtīgi tie ir, jo aptuvenā tirgus cena zināma. Savukārt ar jaunajām lietām un parādībām nekad neko nevar zināt un tur vairāk jāuzticas speciālistu vērtībām nekā paša intuīcijai un sapratnei. Pasaulē vērtību sistēma mainās, un tas nozīmē, ka tā mainās arī mākslas pasaulē. Tomēr jāatceras, ka vērtības nav stils vai mode, tāpēc jau vērtības ir vērtības, ka tām vajadzētu būt fundamentālām. Kā rast kompromisu starp šo pretrunu? Uz šo jautājumu man atbildes nav. Latvijā augstākais apbalvojums mākslā ir Purvīša balvas piešķiršana. To piešķir ik pēc diviem gadiem. Ar nepacietību gaidu balvas nominantu finālistu darbu izstādi nākamgad februāra beigās. Katrā ziņā iepriekšējā izstāde zālē “Arsenāls” bija lieliska un tajā varēja apjaust visas pašreizējās vadošās tendences Latvijā. Par uzvarētāju atzina Andra Eglīša darbu “Zemes darbi”. Izlasot nominantu sarakstu nākamajai balvai, šķiet, būs interesanti arī nākamgad. Interesanti, ka trīs iepriekšējās izstādes autoru darbus redzēsim arī nākamajā izstādē.
