109. turpinājums. Interesanta bija šī izdoma: literāti lasa ne savus, bet citu autoru pašus labākos dzejoļus.
109. turpinājums
Interesanta bija šī izdoma: literāti lasa ne savus, bet citu autoru pašus labākos dzejoļus. Skanēja Bloks, Jeseņins, Majakovskis, Ahmatova, Cvetajeva, Hļebnikovs, Pasternaks, Martinovs, Tvardovskis… Pārsteidzošākais, ka nebija gandrīz neviena tāda dzejoļa, kas, autoram dzīvam esot, nebūtu pamatīgi nozākāts, nopulgots vai vismaz konsekventi ignorēts. Kāds drausmīgs cilvēku domāšanas fenomens! Jo lielāks un spilgtāks dzejnieka talants, jo plašāka bijusi tā publiskā auditorija, kuras priekšā ticis šaustīts, jā, nereti novedot cilvēku līdz pašnāvībai. Bet šaustītāji taču bija ja ne profesionāli literāti, tad vismaz lietpratēji, kuri daudzkārt žēlojušies, ka netiek pienācīgi novērtēti.
Protams, latviešu literatūrā viss kā miniatūrā varžu dīķī, ja vērtējam salīdzinājumā ar Krievijas sociālistiskajām jūrām. Bet arī mums atradās cietpaurīši, kas palīdzēja aiziet no dzīves Čakam. Arī Mirdza Ķempe piecdesmito gadu sākumā pilnam izbaudīja kritikas rūgtvielu biķeri. Par Ignatu Muižnieku šeit negribas īsti pieminēt, jo pat Valdis Lukss, viņa karabiedrs, Muižnieku par nopietnu kritiķi neuzskatīja. Šim manam apgalvojumam nevajag meklēt apstiprinājumu tā laika preses izdevumos, es to atceros no Luksa mutvārdu izteikumiem jauno autoru semināros. Un Muižnieks savus 1946. gada partijas lēmumu iespaidā radītos kritērijus vēlāk prata pārvērtēt, tajā skaitā mainījās arī viņa attieksme pret Mirdzu Ķempi. Pēc mana ieskata, daudz drūmāka pieskaņa bija dzejnieka Jāņa Plauža piekasīgajai kritikai par konjunktūras dzejoļu krājumu “Mieram un Dzīvībai”, un tas tika publicēts 1952. gada sākumā. Kritika nebija vērsta pret dzejoļu saturu, uzbrukumi notika it kā visaugstāko mākslinieciskuma kritēriju un ideālu vārdā.
Turpmāk vēl.
