Pēc šā ietilpīgā šķūņa parauga tika būvēti “dampju šķūņi” arī visiem citiem novada zemniekiem.
216. turpinājums
Pēc šā ietilpīgā šķūņa parauga tika būvēti “dampju šķūņi” arī visiem citiem novada zemniekiem. Mans tēvs līdz tādam vēl nebija ticis, jo visus agrākos gadus lieliski varēja iztikt ar veco riju un piedarbu, kam tikai nedaudz paplašināja durvis. Tā, lai varētu brīvi iebraukt ar labības vezumu un lai pietiktu platības Ķīļa kuļmašīnai. Bet šajā gadā jau vasaras sākumā kļuva skaidrs, ka visam seram vietas nepietiks. Tēvs jau sāka gatavot būvmateriālus paprāvas piebūves izbūvei, bet negadījums ar veselību neļāva šo nodomu īstenot. Tad vajadzēja vismaz vecās rijas galā izzāģēt visas zārdu un griestu sijas, lai būtu ērtāk strādāt. Kad šķūnis tomēr jau bija pilns līdz čukuram, bet krietna daļa labības vēl stāvēja uz lauka, tēvs izlēma pacelt uz augšu palieveni. Zem pamatu baļķa vajadzēja palikt krietnus ozola klučus. Pacelt jumtu ar gariem bomjiem nebija problēmu, bet es biju par vieglu, lai nospiestos bomjus šādā stāvoklī noturētu, kamēr tēvs pabāž apakšā smagos klučus. Tad nu vajadzēja nākt talkā arī mammai, jo viņa mūsu ģimenē izrādījās pati smagākā. Tur nu pajumtē varēja sastūķēt visus miežus. Vēl šāds tāds jumtiņš tika sameistarots, lai nosegtu sēklas āboliņa vežmeli, bet vienu krietnu auzu kaudzi nācās sakraut zem klajas debess. Jā, arī kaņepājiem nocirstās galviņas tika kaut kur noglabātas, lai ne vistas, ne zvirbuļi netiktu klāt. Bet linu pogaļas stāvēja skrajā zārdā uz lauka, no augšas tās piesedzot vienīgi ar pāris klēpīšiem grīšļa.
Pirmoreiz Mūsmājās tika aicināts “Rembēnu” Nusbergs, kuram piederēja “Fordson” traktors un pavisam modernā “Imantas” kuļmašīna. Tā kā vācu laikā visi traktori un auto tika darbināti vienīgi ar gāzes ģeneratoriem, tad ik saimniekam vajadzēja sagatavot malkas klucīšus. Tas nebūt nebija viegls darbs, jo zāģēt vajadzēja ar rokām. Sveķu koki ģeneratoriem nederēja, arī bērzs nebija ieteicams, ja nu vienīgi tīra koksne bez mizas. Bet ar vienu prāvu upmalas apsi šim nolūkam pietika. Tēvs mani ņēma talkā pie zāģa vilkšanas, bet šis darbs man ātri apnika. Daudz interesantāka likās nozāģēto ripu saskaldīšana. Sērkociņu kastiņas garuma klucīšus pēc izžāvēšanas sabērām maisos, un tad ar tiem periodiski varēja uzpildīt gāzes ģeneratora “mucu”.
Zināmas grūtības saistījās ar lielās kuļmašīnas atvešanu. Tilts pār Nāružu gan bija izturīgs, arī tā platums pietiekams, bet ļoti neērta likās mālainā piekalnīte. Tur tēvs veselu dienu nostrādāja, lai noraktu un paplašinātu ceļa stāvumu, bet mazais traktorītis vienalga smago agregātu nevarēja uzstīvēt. Tikai pēc tam, kad saimnieks savu rūcekli pārslēdza no gāzes uz tīru benzīnu, talcinieku piestumtā kuļmašīna lēni rāpās augšup. Arī piedarba durvis izrādījās nepietiekami izzāģētas, jo no augšas vēl vienu vainagu vajadzēja izņemt.
Kulšanas talkās parasti kaimiņš izlīdzēja kaimiņam pēc atsrādes principa. Šoreiz talcinieku vajadzēja krietni vairāk, tāpēc kādu pusduci nācās nolīgt par samaksu. Es veselu dienu diebu pa kaimiņu un pārkaimiņu sētām, lai izziņotu īsto kulšanas dienu un stundu.
Vecās kulšanas talkas bija kaut kas neaizmirstams. Traktors pukšēja, kuļmašīnas trumulis baurodams rāva iekšā labības klēpjus, salmu kratītāji vienmērīgi dūca, bet savs ducis cilvēku, katrs zinādams savu pienākumu, nepārtraukti kustējās, vienīgi pa retam pieskrienot pie ūdensspaiņa vai alusveidīgā padzēriena kannas, lai noskalotu nežēlīgos putekļus. Nevienam nekas nebija ne jārāda, ne jāskaidro, katrs zināja savu darāmo.
Turpmāk vēl
