Pelēkas debesis, pelēki lauki un pat saule šajā laikā šķiet samirkusi. Tikai radio kā apmāts visu laiku trallina par balto sniedziņu un lielajām pārslām.
Pelēkas debesis, pelēki lauki un pat saule šajā laikā šķiet samirkusi. Tikai radio kā apmāts visu laiku trallina par balto sniedziņu un lielajām pārslām.
Krāsnī omulīgi sprakšķ malka, āra drēgno pelēkumu nedaudz kliedē sveces gaisma, uz paklāja kaķene rotaļājas ar kaķēniem. Pūkainais kamols bezbēdīgi plosās un pēc tam laiski aizmieg siltumā. Kad pamodīsies, trauciņā būs ēdiens, tātad kādu neuzmanīgu peli varēs noķert tikai sportiskas izklaides dēļ. Nekādu rūpju…
Tajā pašā laikā pie mājas, gluži vai palāsēs, tup savilcies pelēcīgi balts kamoliņš, kura kažoku tikai nosacīti var dēvēt par siltuma sargātāju. Kādreiz spoži baltā spalva savēlusies, ausis klāj pērnā gada ziemas sala atstātās rētas, bet acīs — tramīgs, bada nomākts skatiens. Ļoti, ļoti gribas ēst…
Ja tev liktenis būtu piespēlējis piedzimt par kaķi, kādu dzīvi izvēlētos? Protams, ka to pirmo – ar silto mūrīti un pilno ēdiena trauciņu. Bet kurš teica, ka būtu izvēles iespēja, jo kaķim ir jādzīvo tur, kur viņš ir nolikts. Izņemot gadījumus, ja kāds cilvēks viņu pažēlo.
Ne vienmēr visu šajā dzīvē izšķir nauda. Ar to ir vieglāk, nenoliedzami. Un visvairāk šo daudzu rokās apviļāto papīrīšu pietrūkst, kad piemeklē veselības problēmas. Bet visu pārējo ir jāprot ielikt svaru kausos un tikai tad jāsāk vērtēt, vai tiešām dzīve ir tik drūma, kā šķiet pirmajā mirklī.
Dzīve kļūs dārgāka, un cilvēks līdz ar to – lētāks, tomēr ir jāspēj sevī atrast spēku, lai nepārvērstos par palāsēs tupošu, bada un nenovīdības nomāktu, noplukušu kaķi. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēkam atšķirībā no kaķa ir izvēles iespējas.
