Valkas novadpētniecības muzejā līdz pat janvāra beigām apskatāma mākslinieku grupas “Pazarh” darbu izstāde “Desmit gadi mirklis. Viss un Mūzika”. Grupas iepazīšanās ar Valku un valcēniešiem sākās ar izstādi pirms 10 gadiem. Toreiz interese par viņiem bija liela, jo intrigu radīja tas, ka pirmoreiz saskārāmies ar astoņiem māksliniekiem, kuri vienmēr ir bijuši anonīmi. Darbiem nav kāda konkrēta mākslinieka, bet astoņu cilvēku grupas kopdarbs ar parakstu “Pazarh”. Tas rosināja uz daudziem jautājumiem un apvija mākslinieku grupu ar noslēpumainības plīvuru. Šobrīd daudzi valcēnieši daļu “Pazarh” grupas dalībnieku pazīst vaigā. Pa šiem gadiem grupa ir iekļāvusies Valkas mākslinieku aktivitātēs un regulāri piedalās tradicionālajās Valkas novada mākslinieku darbu izstādēs. Izstāžu apmeklētāji noteikti ir pamanījuši grupas darbu savdabību, ienesot citu kolorītu novada kultūras dzīvē. “Reālā un sirreālā sintēze, dažādas izmantotās formas un plašie tekstuālie skaidrojumi bieži vien cits citu izslēdz, gan arī pārklājas, veidojot to gaisotni, kādā nonāk skatītājs. Maniakālais pret bērnišķīgo, vēlēšanās ar skaistumu glābt pasauli un nevēlēšanos tajā dzīvot,” tā par iepriekšējo “Pazarh” izstādi Valkas muzejā rakstīja mākslas zinātnieks un pedagogs Aivars Leitis.
Grupā darbojas mākslinieki no Gruzijas, Krievijas, Latvijas, un tas ir labs integrācijas piemērs, ko 2003. gadā atzīmēja toreizējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.Grupas līderis Aleksandrs atzīst, ka īpašu izmaiņu “Pazarhā” nav. Ir sarīkots daudz izstāžu, kāds grupu ir pametis, cits tai pievienojies. Ir mainījušies arī dalībnieku rokraksti. Tikko no Maskavas atbraukušais grupas dalībnieks Dmitrijs uzsvēra, ka Valka ir kaut kas īpašs. “Šī ir maza vieta ar mazu muzeju, taču tā ir liela daļa no mums. Vairāki grupas dalībnieki pašlaik ir Gruzijā un citi vēl ir ceļā uz Valku, taču visi jūtamies kopā esam. Visi esam dzimuši kā cilvēciskas radošas būtnes, un tas mums ir visnozīmīgākais,” smaida Dmitrijs.Valkas novada domes priekšsēdis Vents Armands Krauklis teic, ka ar katru gadu kļūst aizviem mazāk cilvēku, kuri neko nezina par “Pazarh”. “Šie cilvēki novadā ir ienesuši īpašas krāsas un noskaņas. Tie nekādā ziņā nav lokāla rakstura darbi. Apskatot viņu pēdējos darbus, jūtu arī Valkas klātbūtni. Viesojoties pie viņiem mājā Valkas pagastā, jūtu tās labo auru. Nerunājot par mākslinieciskajām kvalitātēm, varu apgalvot, ka grupas dalībnieki ir talantīgi un ar radošu pieeju itin visā. Viņi gatavo brīnišķīgus ēdienus un dzērienus no pašu audzētiem āboliem, pašu sarūpētā medus. Mākslinieki dzīvo pilnasinīgu dzīvi visās tās izpausmēs,” uzskata V. A. Krauklis. Viņš teic, ka domei ir plāns, kā grupas devumu parādīt plašāku cilvēku kopai ar kādu objektu pilsētā vai vietu, kur būtu pastāvīga darbu ekspozīcija. Agrāk vai vēlāk tas būs, jo mākslinieku darbi nav pūralādē turami. Tajos jaušams kaut kas dievišķīgs un mūžīgs.Pēc izstādes atklāšanas grupas līderis Aleksandrs piekrita nelielai sarunai ar “Ziemeļlatviju”
– Kā jūtaties pēc izstādes atklāšanas Valkā?- Viss ir lieliski. Gadās, ka uz izstādes atklāšanu ierodas daudz cilvēku, visi smaida, taču gaisā virmojošās vibrācijas rada neērtības un disonanses izjūtas, bet Valkā ir labsajūta. Esmu patiesi iepriecināts.- Esmu redzējis divas jūsu grupas izstādes Rīgā. Pavasarī tāda notika galerijā “Rīga” un pirms dažiem gadiem vērienīga ekspozīcija Pēterbaznīcā. Kādas sajūtas bija tur?- Par galeriju “Rīga” nevaru sacīt neko labu. Jau kopš paša sākuma, kad sākām daudzviet izstādīties, es neatzinu privātās galerijas, jo tajās jūtams merkantilisms. Priekšmetu pasaule to jūt. Ir priekšmeti vampīri, un tādu nav mazums, bet ir arī tādi, kas ģenerē un atdod savu pozitīvo enerģiju, ko tajā ielicis darba autors. Tie slikti jūtas svešādā vidē, viņi saplok, paslēpjas un aizveras. “Rīgā” bija tieši tā. Savukārt pavisam citādi bija Pēterbaznīcā šī dievnama 800 gadu jubilejā. Tas bija lieliski, un mūsu darbi tur labi jutās.- Kas ir mainījies jūsu 10 gadu dzīvošanas laikā Valkas pagastā, piemēram, tehnoloģiju ziņā?- Neapšaubāmi, ka izmaiņas ir arī tehnoloģiju izmantošanā, taču kopumā mūsu darbos redzams vairāk skumju, nekā es to vēlētos. To grūti izstāstīt vārdos. Esmu pazaudējis daudz tuvinieku šajā pasaulē. Varbūt pie vainas ir mans vecums, jo esmu spiests sekot agrāk nospraustajiem plāniem. Ļoti pārdzīvoju par pašlaik notiekošo Latvijā, Krievijā, Ukrainā un Gruzijā, par visu šo pasauli kopumā.- Kāpēc esat izvēlējušies salīdzinoši noslēgtu dzīvesveidu – izvairāties no publicitātes, esat pret fotografēšanos un visus darbus parakstāt tikai ar grupas nosaukumu, kaut gan pieļauju, ka ne visi darbi ir kolektīva darba augļi? Varbūt ticat smalkajām enerģijām, to apmaiņai un vēlaties izbēgt no negatīvajām?- Intraverts cilvēks dzīvo sev un tikai reizumis sper kādu soli dialoga virzienā. Ekstraverts pēc būtības ir aktieris un visu izrāda uz āru. Manis gatavotais priekšmets ir mans laiks, mana dzīve. Ko gan citu es varu dot cilvēkiem. Es neesmu aktieris, lai uzstātos ar runām, lai fotografētos. Ja es godīgi daru savu darbu, man nevajag pārspīlēti lielu uzmanību. Viss tāpat redzams. Es vispār māksliniekiem neieteiktu fotografēties tāpēc, ka šajā procesā redzu spekulācijas un teatrālisma devu. Pagatavotais mākslas priekšmets ir trausls, un pat pēc mūsu aiziešanas no šīs pasaules esam par to atbildīgi. Atbildīgi par to, kā tas turpina dzīvot, ko tas izstaro. Man nevajag fotogrāfijas, kurā attēloto cilvēku ar dažādu spēku palīdzību var ietekmēt. Esam taču smalkas enerģētiskas būtnes. Vispirms esam cilvēki, nevis “Pazarh” grupas dalībnieki.- Vai teksti pie darbiem trijās valodās ir jūsu pašu sacerēti? Tie šķiet tik dziļi, daudznozīmīgi un bagāti.- Jā, varbūt tāpēc, ka tie ir patiesi. Varu pastāstīt par katru rakstītu vārdu un jūtos par to atbildīgs. – Ko jūs domājat par reinkarnācijas teorijām, par dzīvi pēc nāves. Vai tam ticat?- Šīs lietas neattiecas uz ticēšanu vai neticēšanu. Tā ir pati par sevi saprotama realitāte. Protams, ir primāti, kuri raujas pie varas, taču par šīm lietām neko nezina tāpēc, ka viņi patiešām ir primāti. Tā ir viņu problēma. Ir jātic sev un saviem spēkiem, savai taisnībai un godam. Jādara viss, ko liek godaprāts.- Ko jūs vēlētos sacīt valcēniešiem, kālab šī izstāde jāredz?- Tas ir gaiši. Varbūt atkārtošos, taču atbildu par katru otas triepienu, par katru vārdu un materiālā veidotu formu. Valka ir izcila vieta. Kopš “Pazarh” no Rīgas pārcēlās uz Valku, eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga te viesojusies vairākkārt un skatījusi mūsu darbus. Tos Valkā redzējis arī lieliskais komponists Raimonds Pauls. Pie viņa glabājas mūsu pastelis “Astotā nots”. Patiesībā man patīk arī tas, ka dzīvojam laukos, nošķirti no metropoles un ne visiem ir vēlēšanās mūs apciemot. Vietējos cilvēkus es dievinu un mīlu. Man Valka ir gluži vai galvaspilsēta, vieta, kas mums ir vistuvākā. Ar to viss ir pateikts.- Kā veicas ar grupai piederošās ēkas remontu? Vai tas nav ieildzis?- Remonts turpinās. Jāizveido mājas interjers. Kad darbs būs pabeigts, rīkosim kādu īpašu pasākumu vai izstādi un valcēnieši par to uzzinās pirmie. Māja nav liela. Kad satiekamies lielākā pulkā un ierodas domubiedri no Sibīrijas, Maskavas un Rīgas, pie gandrīz četrus metrus garā galda vietas ir pamaz. Pirms izstādes pie mums ir liela nekārtība, visi aizņemti. Žēl, ka nepaspēju pabeigt darbu “Vārti”. Tas ir veidots no Tālo Austrumu ciedras. Nopirku 2,4 metrus garu baļķi, kurš daudzus gadus nostāvējis ūdenī. Sadalīju to četrās daļās, tātad būs četri darbi. Divas nedēļas nācies gulēt gaužām maz, un esmu sarūgtināts, ka šajā izstādē to parādīt neizdevās. Esmu šajā formā iemīlējies un ticu, ka līdz izstādes beigām gatavo darbu izdosies parādīt Valkā.Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.VIEDOKĻIJana Čākure, galvenā bibliotekāre:- Man ļoti patika teksti pie eksponētajiem darbiem. Tie ir tik dziļi un rada īpašu noskaņu un jēgu. Ne vienmēr viss ir saprotami pēc pirmreizējas izlasīšanas, taču ir ļoti interesanti. Teksti un darbi patiešām ir iespaidīgi. Uz šo izstādi nākšu vēl, iespējams, kopā ar draudzeni un bērniem un visā iedziļināšos pamatīgāk.
Ingrīda Vilne, veterinārārste:- Astoņi darbi ir tādi, kurus agrāk nebiju redzējusi, un arī draugi atzinās, ka tos redz pirmoreiz. Silti, mīļi un, jāteic, pat stipri latviski. Laikam šī zeme māksliniekiem dod spēku. Šķiet, viņi ir kļuvuši par mūsējiem.
Gunta Gudriniece, strādā valsts iestādē:- Mani iespaidoja apgleznotie zīdi. Tie ekspozīcijai piedod savdabīgu siltumu, it īpaši, vērojot no lielāka attāluma. Vairākus gadus pazīstu grupas vadītāju Aleksandru. Ar viņu un pārējiem māksliniekiem man ir saskarsme darba jautājumos. Šad tad sekoju līdzi viņu daiļradei. Man patīk, un šo cilvēku darbu augstu vērtēju.
