Satiekoties uz ielas ar sen neredzētu paziņu un pārrunājot ikdienas sīkumus, citā starpā viņa nočivina: “Šo svētdien atkal būs jāraud.” Steidzos jautāt, vai kas nelāgs noticis, viņa nomierina un paskaidro, ka skatīsies LNT pārraidi “Eņģeļi pār Latviju”. Zinu, ka viņa nav vienīgā, kura, skatoties šo labdarības pārraidi, kuras mērķis ir savākt naudu slimajiem bērniņiem, slauka asaras. Tas nav nekas nenormāls, jo raidījuma formāts tik tiešām izveidots tāds, ka spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem. Taču reizēm manī iezogas pavisam, iespējams, pat nelāga doma, kāpēc jau vairākus gadus slimie bērni jāārstē tautai, medicīnas aparatūra jāsaziedo tautai un pat pieminekļi jāceļ tautai, kaut gan plāns maciņš ir lielākajai daļai. Tāpēc loģisks šķiet jautājums, vai Latvijai vispār ir vajadzīga tāda valdība, ja visas problēmas jārisina pašai tautai. Par to, ka kaut kas tik tiešām nav īsti riktīgi, kārtējo reizi pārliecinājos pirmdien, skatoties diskusijas raidījumu “Dombura studija”. Tā tēma bija par veselības aprūpes sniegšanu slimiem bērniem. Klausoties veselības ministra Gunta Beļeviča un labklājības ministra Ulda Auguļa teiktajā, jāpiekrīt apgalvojumam, ka Latvijā noteiktā bezmaksas medicīna ir domāta tikai veseliem bērniem. Līdzko sākas veselības problēmas, bērnu vecākiem jāķepurojās pašiem. Diemžēl mūsu ekonomiskajā situācijā lielākoties visiem nav tik lielas naudas, lai spētu apmaksāt dārgus un sarežģītus izmeklējumus ne tikai ārzemju klīnikās, bet pat Latvijas medicīnas iestādēs. Un tad vienīgais bērna dzīvības glābiņš ir tautas labsirdība. Vairākkārt pierādījies, ka tauta spēj vienoties un glābt, bet valdība – tikai noplātīt rokas un skandināt, ka naudas nav vai arī noteikumi, likumi vai regulas neparedz sniegt atbalstu. Atklāts paliek jautājums, kāpēc nepietrūkst naudas tam, kam tā tiek tērēta uz nebēdu.
