Izlasot “Ziemeļlatvijā’’ publicēto rakstiņu par Jura Siliņa panākumiem galda tenisā un par sporta vadības un novada domes attieksmi pret veterānu sportu, būdams galda tenisa veterāns, gribu teikt, ka Juris jau nepārstāv tikai veterānu sportu, bet ar ļoti labiem panākumiem piedalās arī republikas individuālajos un komandu čempionātos, kur izcīnījis ne vienu vien medaļu. Viņa nopelnus bērnu un jauniešu sporta attīstībā Smiltenē laikam gan sporta un novada vadoņi ir aizmirsuši. Siliņš daudzus gadus trenēja jaunos galda tenisistus, daudzi no viņiem sasniedza labus rezultātus (bija valsts čempioni savās vecuma grupās).Tagad sporta vadībai Siliņš nav vajadzīgs. Es atceros, kā jauniem zēniem acis mirdzēja no prieka, ja, spēlējot ar Juri, izdevās izcīnīt kaut dažus punktus. Ar savu talantu viņš vilka līdzi arī jauniešus, kuri gribēja līdzināties viņam, un toreiz to nebija mazums. Droši vien tas tā būtu vēl pašlaik, ja Juris nebūtu spiests meklēt darbu Rīgā, jo novadā darbs neatradās.Nav naudas Smiltenes novadam senioru sportam – bēdīgi. Nevajadzētu jau daudz, kaut dalības maksai, vismaz simboliski parādot labvēlīgu attieksmi.Tāpēc jau saprotams, kāpēc Siliņš pārstāv Preiļu novadu, kur attieksme pret sportu ir citāda – ir atbalsts, ir nauda, kaut nedomāju, ka Preiļu novads ir ekonomiski spēcīgāks par mūsu. Te vēl jāpiebilst, ka Valkas rajona laikā atbalsts bija gan morāls, gan materiāls.Jāsaka žēl, ka tā, cerība sen zudusi un rezultāts – nav Siliņa, nav galda tenisa Smiltenē ne jauniešu, ne veterānu, kaut gan nesenā pagātnē bijām viens no galda tenisa centriem Latvijā.
