Dziesma bija tā, kas Veltu Kārķos padarīja par savējo, palīdzēja iedzīvoties ciematā un aizveda līdz Valkas novada domes Atzinības raksta saņemšanai par mūža ieguldījumu kultūrā un pašaizliedzīgu darbu, vadot senioru ansambli “Baltie taureņi”.
“Ja man tagad būtu jādzīvo bez dziesmas, es nezinu, kā klātos. Garlaicīga dzīve. Sēdi mājās un skaties ārā pa logu,” tā Velta Kuratņika atbild uz jautājumu, ko viņai dzīvē dod dziesma.
Dziedāt grib jau bērnībāAr mūziku Velta ir draugos jau kopš bērnības. Līdztekus mācībām Lugažu pamatskolā Velta apmeklēja arī mūzikas skolu. “Mamma man stāstīja, ka jau kopš trīs gadu vecuma esmu mēģinājusi kaut ko dziedāt. Viņa bija čakla pašdarbniece, kura pati daudzus gadus pavadījusi uz skatuves. Tā esmu aizgājusi mammas pēdās,” stāsta V. Kuratņika. Pēc pamatskolas viņa devās uz Alfrēda Kalniņa mūzikas vidusskolu Cēsīs. Pēc tās beigšanas 1966. gadā V. Kuratņika nokļuva Kārķos.Viņa atminas, ka sākumā gājis visādi. Mētājusies no vienas istabas uz citu, bet pastāvīgu dzīvokli ieguvusi, kad par sovhoza direktoru kļuva Valdis Zābaks. “Viņš man solīja dzīvokli ar noteikumu, ka iesaistīšos kultūras darbā. Pamatdarbā biju dziedāšanas skolotāja pagasta pamatskolā līdz 2007. gadam, kad devos pensijā,” stāsta V. Kuratņika.Jauno dziedāšanas skolotāju ievēroja puisis Romāns un pēc kāda laika abi apprecējās. Tagad Velta un Romāns dzīvo Līvānu mājā.
Neprot būt barga“Baltie taureņi” nav vienīgais kolektīvs, ko viņa Kārķos vadījusi. Pirms tā bija jauniešu ansamblis “Rudzupuķe”. Aizejot pensijā, Veltai uznāca neliela depresija, jo nomāca doma, ka vairs nevienam nav vajadzīga. Tad tagadējo “Balto taureņu” dalībnieces nāca pie Veltas un aicināja viņu vadīt jaukto ansambli. “Viņas mani ļoti klausa. Taču uzklausām visu domas, līdz nokļūstam pie kopsaucēja. Repertuāru sameklēju pati, pēc tam noklausāmies visas dziesmas un izvēlamies, kas patīk,” saka V. Kuratņika. Viņa pasmaida, atminoties, ka sievas dažkārt teikušas – viņai nepieciešama stingrāka roka. “Man ļoti nepatīk strīdēties, un es pat neprotu to darīt. Tas redzams arī izvēlētajā repertuārā. Man patīk liriskas dziesmas ar mazliet sentimentālu noskaņu,” stāsta Velta. Tā dziesma atkal ieveda viņu sabiedriskajā dzīvē. Velta uzskata, ka dziesma ir kļuvusi par viņas dzīves sastāvdaļu, bez tās viņas mūžs būtu zaudējis krāsainību un pārvērties pelēkā vienmuļībā.
Visas dziesmas vienādi mīļasAnsamblī dzied arī Veltas dzīvesbiedrs. Un nav vairs laika sēdēt un domāt, ka aktīvā dzīve beigusies. Ansamblis uzstājies ne tikai pašu mājās, bet arī daudz braucis vieskoncertos. “Esam bijuši Valmieras pagastā, Mazsalacā, Rencēnos, Turnā un vairākas reizes Valkā. Jubilejas reizē, kad svinējām ansambļa piekto gadadienu, savilkām galus kopā un iznāca, ka esam dziedājuši 88 dziesmas. Nevaru pateikt, kura man ir tuvākā vai mīļākā. Man patīk visas, jo katrā ir savs skaistums,” saka V. Kuratņika.Mēģinājumi notiek reizi nedēļā, un Velta atzinīgi vērtē dalībnieku disciplīnu. “Man jau arī nemaz nevajag būt stingrai, jo visi dziedātāji kārtīgi apmeklē mēģinājumus, neviens “nebasto”. Neatnāk tikai tad, ja ir saslimis,” tā par ansambļa desmit sievām un trim vīriem ar lepnumu stāsta V. Kuratņika.Velta pati vēl arī dejo Kārķu kolektīvā, atzīstot, ka dejot, tāpat kā dziedāt, viņai ļoti patīk. Dziesma viņai neļauj garlaikoties, liek iet ārā no mājām un padarīt to dzirdamu arī citiem kārķēniešiem. Pie tā ir tik ļoti pierasts, ka to par īpašu savas dzīves nopelnu Velta neuzskata. “Es biju tik ļoti pārsteigta, ka sākumā, izlasot laikrakstā, kam piešķirti Atzinības raksti, par sevi nemaz neticēju. Varu teikt tikai to, ka mēs cenšamies. Visur, kur mūs uzaicina pasākumu rīkotāja Sandra Pilskalne, mēs piedalāmies. Paši Kārķi ir tāds kultūras ciemats, kurā viss tiek darīts, lai pašdarbība būtu stipra. Tas nenoliedzami stimulē arī mūs. Ir prieks, ka esam ievēroti. Tas dos spēku arī turpmākajam darbam,” saka V. Kuratņika.
