107. turpinājums. Ar Mirdzas Ķempes vārdu iepazinos jau vidusskolas gados, kaut tolaik viņas dzejoļus mācību stundās pat nepieminēja.
107. turpinājums
Un sveloša šalts izskrēja caur smadzenēm… dzejolis “Pureņu ziedā”:
Mēs izejam ausmā gar
Aivieksti palos,
Un piekrastē kājas mums ūdeņi
skalo.
Uz tālīniem ciemiem tu roku man
sniedz
Un noliecies smaidot: plaukst
purenes zieds!
Vairāk nekā divdesmit gadu šis dzejoļa motīvs man bija skanējis ausīs. Pazinu pirmajā mirklī. Tātad — tas tomēr bija pats Jānis Medenis.
Dzejas apmirdzētā
Ar Mirdzas Ķempes vārdu iepazinos jau vidusskolas gados, kaut tolaik viņas dzejoļus mācību stundās pat nepieminēja. Toties toreiz diezgan regulāri mēdzu lasīt laikrakstus “Cīņa” un “Padomju Jaunatne”, kuros dzejai tika ierādīta visai redzama vieta. Pārsvarā gan tā bija tāda politiskā pantošana, sevišķi aktuāla bija pretkara tēma. Laikam taču neviens dzejnieks nedrīkstēja ignorēt šo tēmu, ko pats Lielais Staļins bija ieteicis. Pretstatā kara kurinātājiem imperiālistiem vajadzēja tālot padomju cilvēku mierīgo darbu. No šīm obligātajām nodevām, kā zinām, nespēja izvairīties pat tik spilgts talants kā Aleksandrs Čaks, bet īstā pretkara kampaņa gan sākās tikai pēc Čaka aiziešanas mūžības lielceļos. Politiskie dzejoļi bija gandrīz vienīgie, ko tolaik tulkoja arī krieviski. Ne jau velti dažus gadus vēlāk, kad visiem pienācās sērot, Maskavā izdotajā dzejoļu izlasē “Staļins sirdī” visai plaši bija pārstāvēti arī latviešu autori.
Korejas kara laikā dzejniekiem pieklājās no pašām pekles pozīcijām apcerēt kara kurinātājus Trumenu un visus pārējos neliešus. Un man šķita, ka vislabāk tas padevās Mirdzai Ķempei, kura rakstīja ne tikai tvirtos klasiskās poēzijas pantos, bet prata arī ironizēt un kariķēt izvēlētos tumsas spēkus. Tādus dzejoļus bija viegli saprast.
Mazliet daudzpusīgāks saturs bija tiem dzejas darbiem, kurus publicēja “Literatūra un Māksla” vai žurnāls “Karogs” — šie izdevumi man kļuva pieejami Madonas vidusskolā. Tad sāku lasīt arī dažādas dzejnieku un kritiķu polemikas.
Tā kā man pašam rakstīšana sevišķi koši nepadevās, jutos gandrīz vai greizsirdīgs uz Gulbenes vidusskolas audzēkni Jāni Plotnieku, kuram “Karogā” jau bija nodrukāti pāris dzejolīšu. Man Gulbene saistījās ar atmiņām no 1948. gada rudens, kad šajā pilsētā nodirnēju veselas divas dienas, kamēr tiku pie savas pirmās pases.
Turpmāk vēl.
