Aizvien biežāk dzird pieminam, ka Latvija no 1. janvāra kļūs par prezidējošo valsti Eiropas Savienības Padomē. Vietējie politiķi vēsta, ka šim nozīmīgajam uzdevumam esam sagatavojušies. Tam var ticēt, jo šajā ziņā allaž esam bijuši paklausīgi un pat iztapīgi. Ne velti esam starp visnabadzīgākajām valstīm Eiropā, jo mūsu politiķi vairāk atbalsta koplabuma gūšanas jeb bagāto valstu uzspiestās politikas tendences, nevis cīnās par savas valsts izdevīguma lietām.Man šķiet naivi ticēt, ka Latvijai izvirzītie uzdevumi un priorotātes prezidentūras laikā būtu izpildāmas, tas ir ES konkurences veicināšana un izaugsme pasaules tirgos, digitālā potenciāla izmantošana ES izaugsmē un ģeopolitiskās situācijas noregulēšana, ar to domājot attiecību risināšanu Krievijas un Ukrainas konfliktā. Tie ir tik globāli un sarežģīti uzdevumi, ka mazajai Latvijai tajos būs niecīga teikšana. Dažādu valstu attieksme pret prezidentūras lietām ir bijusi atšķirīga. Ir gadījumi, kad valstis atgaiņājas no šiem it kā cēlajiem pienākumiem, sakot, ka krīzes laikā pašiem problēmu netrūkst, un ir bijuši gadījumi, ka uzdevumi tiek pildīti godprātīgi. Neapšaubāmi, ka Latvija būs ieskaitāma pēdējo skaitā, jo centīsies saglabāt savu pozitīvo seju. Rodas jautājums – ko no tā gūs ierindas cilvēki. Visticamāk, ka tikai pašapziņu par to, ka sešus mēnešus varam pienācīgi uzņemt visu ES valstu politiķus un citas amatpersonas. Protams, šo pusgadu Rīga būs ne tikai Eiropas, bet daudzu pasaules valstu uzmanības centrā. Par mums vairāk runās, mūs labāk iepazīs. Un ne jau nabadzības dēļ lepnumu zaudēt, kā pie mums mēdz sacīt. Diemžēl nabadzība ir mūsu lielāko problēmu sakne.
