Ticību labākiem laikiem nevajag zaudēt.
Ticību labākiem laikiem nevajag zaudēt
Gadu mijā dažkārt šķiet, ka mēs skrienam pa vāveres riteni. Gaidām, ka jaunajā gadā piepildīsies visas cerības, vēlam laimi citiem un klusībā arī sev, cenšoties ticēt, ka nākamais gads dzīvē ienesīs pozitīvas izmaiņas un viss kļūs labāk.
Tomēr laimes vēlējumi izskan, šampanietis cerībās par labāku rītdienu tiek izdzerts un jaunajā gadā turpinās ierastā ikdiena. Bieži vien nekas labāks nekļūst, dažu gadu klājas pat sliktāk kā iepriekšējā. Skrējiens pa riteni turpinās, līdz gada nogalē atkal ceram un ticam, ka viss mainīsies uz labo pusi. Izņēmums nav arī šāgada pēdējās dienas. Cilvēki cits citam vēl laimi un gaida, ka nākamajā gadā dzīve tiešām kļūs citādāka. Kaut arī valdība sola augstāku elektrības un degvielas cenu, bet tas nozīmē, ka inflācija turpināsies. Kaut arī viduslaiku slavenais pareģis Mišels Nostradams ir pravietojis, ka no 2007. līdz 2012. gadam pasaulē būšot ļoti grūti laiki. Vecgada vakarā gribam būt optimisti un cenšamies sev iestāstīt, ka turpmāk dzīvei jākļūst labākai.
Varbūt tā arī ir cilvēka dzīves jēga — ticēt, ka reiz laime atnāks. Dzīvošana ar cerību dod spēku pārvarēt ikdienas grūtības, ticība nākamā gada laimei neļauj saļimt zem dažkārt pārlieku smagās rūpju nastas. Ja nebūtu šīs cerības un ticības laimei, zustu nozīme jebkādai darbībai un neviens arī necenstos paveikt kaut ko labu. Tādēļ ticēsim, ka dienas būs gaišākas un saule spožāka. Mēs laikrakstā centīsimies jūs iepriecināt ar katru labu vēsti, lai šī ticība labākiem laikiem nepazūd. Ja visi ticēsim labajam, tad tas tiešām reiz atnāks.
Aivars Zilbers
Gads uzliek pārbaudījumus
Smiltenietei Sandai Apsītei 2006. gads bijis svarīgs.
Sandai radušies jauni pienākumi, un viņa secinājusi, ka spēj ar tiem tikt galā. Smiltenes Centra vidusskolas 12. klases skolniece šajā mācību gadā ievēlēta par savas skolas skolēnu pašpārvaldes prezidenti un par Smiltenes Jauniešu domes (SJD) valdes priekšsēdētāju.
“Tas viss kopā man radīja lielāku stresu, un arī atbildības sajūta ir kļuvusi lielāka. Taču ir vairāki ieguvumi,” atzīst Sanda.
Sevi pārbaudot, viņa secinājusi, ka var izturēt daudz, proti, tikt galā ar mācībām, darbu piektdienās un sestdienās, normāli mācīties un uzturēt attiecības ar draugiem un ģimeni.
“Ja agrāk gribēju ātrāk doties projām no Smiltenes, tad tagad attieksmi esmu mainījusi. Domāju — ārprāts, pēc 12. klases aiziešu uz citu pilsētu, būšu viena un atkal viss būs jāsāk no nulles. Ne mani zinās, ne es zināšu savus kolēģus. Šis gads man ir iemācījis to, ko nozīmē draugi, kolēģi, darbs,” saka Sanda.
Par šogad nozīmīgākajiem notikumiem Smiltenes Jauniešu domes darbā organizācijas valdes priekšsēdētāja uzskata SJD sarīkotos skolēnu iesvētīšanas pasākumu “Cālīši inkubatorā” un “Dziesmu dueli”. Patīkami bijis sajust, ka Smiltenes pilsētas dome novērtē SJD aktivitātes un arī pati tajās iesaistās. “Jūtamies novērtēti. Pluss vēl ir tas, ka esam ieguvuši telpas. Jaunieši ir ļoti apmierināti. Būs vieta, kur varēsim rīkot sanāksmes,” priecājas Sanda. Viņai ir iecere jaunajā gadā uz sadarbību ar SJD uzaicināt jauniešus no Valkas, Valmieras, Cēsīm.
Par šā gada notikumu Smiltenē jauniete uzskata sarīkojumu, kurā smiltenieši pirmo reizi sumināja titula “Gada cilvēks” ieguvējus. Pašvaldībai vērtējot nomināciju “Gada skolēns”, konkursā uzvarēja Sanda. “Negaidīju, ka mani tā novērtēs. No saviļņojuma sariesās asaras acīs,” viņa atceras.
Aizvadītais gads Latvijā Sandai paliks atmiņā ar Saeimas vēlēšanām. Saeimu vēlēja arī viņa, jo šogad sasniedza 18 gadu vecumu. “Ļoti iekarsu par vēlēšanām. Sekoju, kāds būs rezultāts. Tagad man aktuālākais jautājums ir tas, kurš cilvēks būs nākamais Latvijas Valsts prezidents,” saka Sanda. Vēl par nozīmīgu notikumu Latvijā jauniete uzskata Rīgā notikušo NATO dalībvalstu sammitu. Sandu uztrauc, ka Latvijā uz ceļiem notiek daudz avāriju.
Vērtējot notikumus pasaulē, smilteniete atzīst, ka pārdzīvo par notikumiem Irākā. “Iedziļinos problēmās vairāk caur emocijām, nevis no politiskā aspekta. Nesaprotu, kā naftas un naudas dēļ var iznīcināt cilvēkus.”
Sandra Pētersone
Meklēt zīmes sev apkārt
Ir brīži, kad šķiet — mākoņi debesīs, koku lapotnē iekritis vējš, viļņi jūrā uzrunā tieši mani.
“Pierakstiet visu, kas dienas laikā jums šķitis nozīmīgs, — kaut vai tā ir parasta peļķe. Mācieties saskatīt zīmes,” šogad lekcijā auditorijai, kuras vidū atrados, padomu deva pasniedzēja.
Un vēl vakarā vajagot atlicināt laiku, lai pārlasītu pierakstīto un pārdomātu, kas šodien darīts, uz kurieni iets, kādi cilvēki sastapti, par ko ar viņiem runāts. Jo nejaušību nav.
Doma, ka katrs cilvēks mums pretī atsūtīts ar nodomu, lai dotu kādu mācību, nav jauna. Vai tiešām viss šajā pasaulē ir sasaistīts neredzamā, no mums neatkarīgi pastāvošā enerģētiskā tīmeklī?
Es tam ticu. Ir gadījies nejauši uz ielas sastapt cilvēkus, kuriem iepriekš gribēju piezvanīt, lai viņus uzmeklētu. Ir šķitis, ka kādu problēmu nekādi neizdosies atrisināt, taču mezgls pēkšņi atraisās it kā pats no sevis.
Ziemassvētku laikā manās rokās nokļuva jauka, maza formāta grāmatiņa “Eņģeļi sargā un mierina”. Viena no tajā publicētajām atziņām, kura uzrunā, ir Sofijas Bernhemas domas: “Kādēļ eņģeļi neparādās mums tieši un atklāti? Tie nāk kā vīzijas, balsis, sapņi, sakritības, kā intuīcija, mēs saklausām to čukstus. Tie nāk dzīvnieku vai citu cilvēku veidolos, tie piepilda ar mieru mūsu izmisušās sirdis. Dažkārt kāds svešinieks var atnākt un pateikt tieši to, kas jums ir nepieciešams, vai arī sniegt palīdzību. Dažkārt arī jūs pats varat tapt izmantots kā eņģelis, uz brīdi, apzināti vai neapzināti, izrunājot kaut ko tādu, ko nemaz neesat zinājis.”
Tas ir ļoti patiesi. Cilvēkiem, kuri netic šai neredzamajai pasaulei, nevajadzētu strikti noliegt tās esamību. “Paveicās,” dažreiz sakām. Bet vai tas ir tik vienkārši? “Brīnumi nav pretrunā ar dabu, bet tikai pretunā ar to, ko mēs zinām par dabu,” savulaik teicis Svētais Augustīns (354. – 430. gads), viens no kristietiskās filozofijas pārstāvjiem.
Pārdomājot nedēļā, mēnesī, gadā notikušo, ir iespējams izdarīt zināmus secinājumus, kāpēc katrs no mums ir tas, kas viņš šobrīd ir, un kāpēc viņš dara to, ko šobrīd dara. Dzīvot var, ļaujoties straumei, un dzīvot var, mācoties no dzīves un no sastaptajiem cilvēkiem.
“Cik ātri aizskrien gads!” mēs arvien biežāk sūrojamies. Laiks tiešām kūst kā saldējums karstā saulē. Arī 2006. gads drīz piederēs pagātnei. Būtu vērts vienatnē padomāt, kas šogad ir atgadījies ārpus ierastajiem rāmjiem, vai ir iegūti jauni draugi vai paziņas, mainīts darbs vai atrasts jauns vaļasprieks, un mēģināt atbildēt: kāpēc tieši tā ir noticis ar mani?
Jaunajā gadā novēlu vērīgāk ieskatīties cilvēkos un dabā mums apkārt, pamanīt sīkumus, kuri sevī var slēpt kaut ko lielāku, vērtīgāku. Man ļoti patīk japāņu trīsrindes jeb haiku. Lai viena no tām, kuru sen sacerējis japāņu dzejnieks Sjoha, ir avots, kur pasmelties spēku:
“Kāds prieks pamosties,
Būt dzīvam šajā pasaulē —Ziemas lietus līst”.
Sandra Pētersone
Lai jaunajā gadā viss notiek!
Nuja — atkal gads aizskrējis vēja spārniem, un jāatzīst, atlicis pavisam maz laika izvērtēt aizvadīto dzīves periodu.
Pirmais, kas uzreiz iešaujas prātā, — šogad piepildījās tas, ko ļoti, ļoti biju vēlējusies, tāpēc esmu piepulcējusies tiem cilvēkiem, kuri saka — ja kaut ko ļoti grib, tad visa pasaule sadodas rokās, lai tas piepildītos! Esmu arī no tiem cilvēkiem, kuri uz savas ādas izbaudījuši gan melnos, gan baltos dzīves periodus. Un te nu arī es varu piekrist, ka pēc melnajām dienām noteikti nāk tās gaišās un saulainās, kad šķiet — viss, kas bijis, noticis tikai tāpēc, lai vēlāk būtu tā, ka gribas no laimes un prieka lēkāt un smieties. Šajos prieka brīžos ne jau naudai ir būtiska nozīme, bet gan cilvēkiem, kas ir mīļi un dārgi. Tā noteikti ir ģimene, vecāki, draugi un kolēģi, ar kuriem reizēm gadās izmest pa spalvai, bet bez kuriem mana dzīve vairs nav iedomājama. Ja nebūtu viņu, nebūtu arī sajūtas — viss notiek! Lai šī sajūta nepazūd arī mūsu uzticamajiem “Ziemeļlatvijas” lasītājiem, kuri, ceru, paliks kopā ar mums arī nākamajā gadā!
Inga Karpova
Vai nepieciešams piebremzēt skrējienu?
Gadu mija allaž ir kāds pieturas jeb atskaites punkts, kad vismaz uz brīdi ierasts atskatīties uz aizvadīto gadu un to salīdzināt ar iepriekšējiem.
Skumji, ja salīdzinājums nav par labu tikko aizvadītajam. Statistika rāda, ka tieši ap Ziemassvētku laiku ir vislielākais pašnāvību skaits. Ne visi ir tik stipri, lai atrastu spēkus saņemties pēc kādas lielas vilšanās, pēc bezcerības radītas depresijas. Jo īpaši tas attiecas uz vientuļiem cilvēkiem. Viņiem pietrūkst tuvinieku atbalsta. Ģimenes cilvēkam to grūti saprast. Avīzes maz raksta par to, ka, piemēram, šogad pašnāvnieku skaits ir par 74 lielāks nekā autoavārijās dzīvību zaudējušo.
Šis ir laiks, kad daudziem cilvēkiem pat nav laika apstāties no uzsāktā Amoka skrējiena. Sabiedrībā tā ierasts, ka noteicošā vērtība ir tikai naudai. Jo vairāk, jo labāk. Protams, nauda dod lielāku brīvību. Kā sacīja kāda mana kolēģe, ir viegli būt dāsnam un kļūt par labdari, ja ir daudz naudas. Žurnālista gaitas mani ir savedušas arī ar tādiem cilvēkiem, kuri visu mūžu ir čakli strādājuši un, izņemot darbu, tā arī neko vairāk nav redzējuši. Tas, kas it kā gadu gadiem krāts un sarūpēts bērniem, nav vajadzīgs, jo viņi ir izkaluši savus plānus un par sevi rūpējas paši. Varbūt tomēr dažreiz der apstāties un, nedomājot par naudu, kādu brīdi veltīt sev tīkamai nodarbei. Tikai brieduma gados cilvēks spēj analizēt savas veiksmes un neveiksmes, novērtēt ieguvumus un zaudējumus.
Gadu mijā cits citam vēl veselību, laimi un daudzas citas labas lietas. Es saviem tuviniekiem vēlēšu nesteigties. Pēdējo pārdesmit gadu laikā dzīves temps ir audzis pārlieku strauji, un, kā atzīst konservatīvu vērtību paudēji, dzīvei tagad pietrūkst pamatīguma.
Aldis Dubļāns
Noteikti jāpieņem jauni izaicinājumi
Strenču kultūras nama vadītājai Solvitai Tēbergai jaunajā amatā aizritējis pirmais gads.
Viņa atzīst, ka tas paskrējis ātri un jau tagad kultūras nama darbiniecēm esot jau zināms jaunā gada darba plāns.
“Šķiet, ka esmu nepārtrauktā skrējienā,” secina Solvita. Viņa atzīst, ka gads bijis interesants, bet reizē arī grūts un pilns ar pārsteigumiem. Tagad Solvita drosmīgi izstāsta, ka daudzas lietas darījusi tīri intuitīvi, daudzas — konsultējoties un prasot padomu. Grūtākais esot bijis pats sākums, kad Solvitai bija jāiejūtas jaunajā amatā, bet tas bijis pārbaudījums un izaicinājums. Tas pierādījis, ka jaunā vadītāja spēj ieklausīties citu cilvēku viedoklī un rēķināties ar to. Solvita sākumā baidījusies, kā spēs aizstāvēt un argumentēt savu viedokli, bet dzīve pati saliek visu pa plauktiņiem.
Solvita atzīst, ka pirmajā mirklī bijusi nedaudz nobijusies un pat domājusi — kam tas vajadzīgs —, bet tagad viņa nenožēlo pieņemto izaicinājumu. Tas ir to vērts!
Inga Karpova
Kur paliek putras kalni un ķīseļa upes?
Janvāris, jan…VĀRIS. Atkal sākas jauns gads. Vēl nekā nav. Tu stāvi pie tukša putras katla un domā, ka vajadzētu kaut ko sākt vārīt.
Katls ir, tajā — ūdens, bet nav vēl pakurta uguns. Februāris, febru…ĀRIS. Jādodas ārēs pameklēt pavardam kādu pagali, lai beidzot uzburbuļo ūdens. Marts, m…ARTS. Nav jau vēl ne arts, ne sēts. Kur lai atrod kādu graudu, kas derīgs putraimu malšanai? Maijs, m…AIJS. Aijāts un lolots pirmais grauds iegulst zemes klēpī. Gan jau ienāksies raža. Jūnijs, j…ŪNIJS. Kas to būtu domājis, ka ūnijā dzīvot ir tik labi! Tik daudz viedu padomu, kā likt graudam meklēt ceļu uz sauli! Jūlijs, jū…LIJS. Jau kuro nedēļu nelīst, zeme kalst un labības vārpa samulsusi neprot sagaidīt ražas laiku. Augusts, au…GUSTS. Vārpas jau briedā un šūpojas ražas smagumā, bet kombainieris Gusts savu rumaku pametis pie sētas, lai dotos uz Īriju vieglāku peļņu meklēt. Septembris, sep…TEMBRiS. Labības lauka pilnbrieda melodijai tāds skumīgs tembrs. Graudi pamazām sapel nenokulti un izbirst zemē. Oktobris, okto…BRIS! Novembris, novem…BRIS! Decembris, decem…BRIS! Jādzen prom rudens skumjas un jāsāk domāt par jauno gadu! Klāt būs janvāris ar savu tukšo putras katlu. Kā gan tas laiks prot skriet, bet putras kalnu nav un nav…
Sarmīte Ozola
