Tur mīt cita civilizācija ar citām vērtību sistēmām. Tā ir cita pasaule, kurā eiropietis reizēm jūtas kā mazs bērns bez pieredzes un ar atplestu muti raugās brīnumos.
Tur mīt cita civilizācija ar citām vērtību sistēmām. Tā ir cita pasaule, kurā eiropietis reizēm jūtas kā mazs bērns bez pieredzes un ar atplestu muti raugās brīnumos.
Negaidītu pārsteigumu tur ir ļoti daudz.
Tā launkalnietis Andris Klepers raksturo šoruden notikušo ceļojumu uz Dienvidamerikas valstīm Peru un Venecuēlu. Viņš pavadīja firmas “Impro ceļojumi” tūristu grupu.
Peru ir Dienvidamerika miniatūrā
Kāpēc no tālā kontinenta daudzajām valstīm tūristiem izvēlēties tieši Peru? Šī zeme ir Dienvidamerika miniatūrā, skaidro Andris. Dabas daudzveidībā Peru ir viena no topa valstīm pasaulē. Tur ir tuksneši Klusā okeāna piekrastē, lietus meži un kalni. Vidusdaļā slejas Andu kalnu grēdas. Austrumos plešas Amazones zemiene.
Pirmais pārsteigums eiropietim — piekrastē uzceltā Peru galvaspilsēta Lima atrodas salīdzinoši tuvu ekvatoram, taču ūdens temperatūra okeānā ir tikai plus 12 grādu. Ūdens masas atdzesē no Antarktīdas plūstošā okeāna aukstā straume.
Peru pilnā mērā var izbaudīt arī citas klimata atšķirības: sildīties plus 38 grādos un drebināties mīnus viena grāda lielā aukstumā, uzkāpjot Andu kalnos 4200 metru lielā augstumā.
Tādas klimata svārstības tūristiem zināmā mērā sarežģī dzīvi brīdī, kad nākas izvēlēties līdzi ņemamo apģērbu, rēķinoties ar aviosabiedrību noteikto svara ierobežojumu. “Izmantojām aviokompānijas KLM pakalpojumus, kura atļauj ņemt līdzi tikai 20 kilogramus smagu bagāžu. Tāpēc ceļotājam pirmais noteikums ir ļoti pārdomāt, ko ņemt līdzi un ko ne, lai trijās nedēļās izdzīvotu visos iespējamajos klimatiskajos apstākļos,” ceļotājiem iesaka Andris.
Dienvidamerikas zemes atrodas tropu joslā, tāpēc pirms došanās uz turieni ir nepieciešamas potes pret malāriju un citām slimībām. Taču ir kāda kaite, pret kuru sevi iepriekš ir grūti pasargāt. To rada augstuma starpība. Peruāņi pret galvas reiboņiem iesaka kokas krūma lapu tēju. Latvieši secinājuši, ka tā patiešām palīdz.
Naskas līnijas var skatīt līdz nelabumam
Atsevišķas neērtības pilnībā atsver Peru un Venecuēlas daba, cilvēki, kultūra, arhitektūra.
Piemēram, visā pasaulē slavenas ir Naskas līnijas Peru tuksnesī. Par to, kā un kāpēc šīs līnijas izveidotas, pastāv gandrīz 20 versiju, ieskaitot citplanētiešus un astroloģiskus rituālus. Pēc vienas versijas, šīs tikai no gaisa ieraugāmās simetriskās līnijas sāktas veidot aptuveni 300. gadā pēc Kristus dzimšanas. Mūsdienu tūristi tās apskata, vizinoties četrvietīgās lidmašīnās.
“Dzīvnieku un putnu figūru izmēri ir tik milzīgi, ka, stāvot uz zemes, par zīmējuma esamību nav pat nojausmas,” stāsta Andris. “Gandrīz neviens vietējais iedzīvotājs Naskas līnijas nav redzējis, jo lidojums ar lidmašīnu ir pietiekami dārgs. Lai vietējie ļaudis redzētu vismaz pāris zīmējumu, kāds mecenāts uzcēlis torni.”
Kā notiek lidojums virs Naskas līnijām? Pilots izstāsta noteikumus: viņš rādīs uz kartes, kas tā ir par figūru, tad pagriezīs lidmašīnu, ar spārnu norādot uz leju. Tad varēs redzēt vienu pusi. Tad pilots apgriezīs lidaparātu un atkārtos manevru. Jau pēc pirmajiem apļiem tūristi saprot, kam ir piekrituši. Lai redzētu 20 zīmējumus, ir jāpārcieš adekvāti daudz astotnieku cilpas gaisā. Te nu viss ir atkarīgs no katra izturības. Kamēr viens pa iluminatoru cītīgi fotografē slavenās līnijas, cits blakus var vemt.
Tikpat slavena kā Naskas līnijas Peru ir seno inku svētvieta Maču Pikču ar saviem altāriem, tempļiem, mājām un terasēm. Ilgus gadus Maču Pikču bija apslēpta cilvēku acīm un no jauna atklāta 1911. gadā. Kāpēc šī pilsēta tikusi uzbūvēta un kāpēc inki to pameta, rakstisku vēstures avotu nav. “Inkiem nebija savas rakstības. Viņu dzīvesveida interpretāciju sniedz arheologu atradumi. Kaut kas ir zināms no skopiem konkistadoru laika nostāstiem,” saka Andris.
Cieņā politika un ziepju operas
Lielu skaitu Peru apdzīvojušo indiāņu iznīcināja spāņu konkistadori, kuri 16. gadsimtā ieradās Dienvidamerikā inku zelta meklējumos. Par konkistadoru laikiem mūsdienās atgādina katoļticība un spāņu valoda. To nepārvaldot, tūristiem Peru un Venecuēlā ir grūti. Bez spāņu un vietējām indiāņu valodām citas sazināšanās iespējas tiek piedāvātas minimāli. Angliski runā tikai tie vietējie, kuri ir saistīti ar tūrisma nozari.
Peruāņi, inku pēcteči, ir ļoti draudzīgi pret svešzemniekiem, secina Andris. Viņi nāk klāt, grib kontaktēties un kaut ko stāsta spāņu valodā.
“Tas, ka Peru un Venecuēla ir eiropietim sveša vide, jūtams arī cilvēku domāšanas veida atšķirībā,” secina ceļotājs. Ir taisnība, ka Dienvidamerikā dzīves neatņemams elements ir televīzijas ziepju operas. To sižeta pavērsienus un varoņu likteņus dedzīgi apspiež sabiedrībā. Tāpat attaisnojas dzirdētais par Dienvidamerikas iedzīvotāju politiskajām kaislībām. “Faktiski viņi ir virzāmi un vadāmi pūļa cilvēki,” balstoties uz redzēto, secina Andris. Latvieši novēroja, kā notiek vietējo pašvaldību vēlēšanas. Aģitatori, braucot automašīnā, ruporā skandē saukļus, bet pūlis ar karogiem un plakātiem skrien pakaļ. Venecuēlā prezidenta amatā tikko no jauna grasījās pārvēlēt Ugo Čaves. Cilvēkiem tas bija galvenais sarunu temats. Savdabīgi, bet pilsētās ir trīs neiztrūkstoši vides elementi: katedrāle, taisnstūrveida galvenais laukums un vidū — novadnieka brīvības cīnītāja statuja.
Blakus bagātībai — akmens laikmets
Svešzemniekiem pārsteidzoši krāšņi šķiet vietējo iedzīvotāju tērpi.
Tā pat nav uzspēlēta etnogrāfijas izrādīšana tūristiem, bet cilvēku ikdienas apģērbs, ejot uz veikalu vai baznīcu vai strādājot uz lauka.
Peru ciematos joprojām reāli saglabājusies darba dalīšana. Piemēram, vienā ciemā visi cep maizi, bet otrā — gatavo jumta dakstiņus. Īpatnēja indiāņu cilts dzīvo Titikakas ezerā. Tas ir augstākais kuģojamais ezers pasaulē un atrodas 3800 metru virs jūras līmeņa. Cilvēki mūsdienās tur joprojām dzīvo uz pašu izgatavotām meldru salām. No niedrēm viņi darina arī laivas, mājas, sadzīves priekšmetus. Jaunos niedru dzinumus lieto uzturā. Visa viņu dzīve ir pielāgota peldēšanai.
Venecuēlā latviešu tūristi redzēja indiāņus, kuri joprojām dzīvo pēc akmens laikmeta tradīcijām: iegūst uguni, berzējot koka gabalus, pārtiek tikai no pašu noķertām zivīm, medījuma un augiem.
Faktiski Venecuēla ir lielākā naftas eksportētājvalsts Dienvidamerikā. No naftas gūtie ienākumi arī galvenokārt nosaka galvaspilsētas Karakasas spožumu. Peru ekonomiku savukārt balsta zvejniecība. Piekrastes okeāna ūdeņos mīt aptuveni 200 sugu zivis, no kurām rūpnieciskajai pārstrādei izmanto aptuveni 17 sugu. Viena no zināmākajām arī citur pasaulē ir anšovi.
Pārbaudījums — jūrascūciņas ēšana
Uz Venecuēlu latviešu tūristu grupa devās galvenokārt tāpēc, lai redzētu pasaulē augstāko ūdenskritumu. Tas nosaukts atklājēja amerikāņu lidotāja Anhela vārdā.
“Džimijs Anhels šo apvidu atklāja no augšpuses, bet kājām pirmais to izstaigāja un pirmo karti uzzīmēja latvietis Aleksandrs Laime. Upes, kurām indiāņi nebija devuši savus nosaukumus, viņš nodēvēja par Daugavu, Gauju, Ogri. Vietējiem indiāņiem nākas piepūlēties, lai šos vārdus izrunātu,” stāsta Andris.
Latviešu tūristi redzēja A. Laimes kapavietu, satika viņa līdzgaitniekus, kuri joprojām latvieti atceras kā labu cilvēku.
Venecuēlas teritorijas lielāko daļu aizņem Orinoko upes baseins, 53 procentus — meži, taču ne tādi, kā eiropiešu izpratnē. Latviešu tūristu grupu vietējie pavadoņi ieveda džungļos un demonstrēja izdzīvošanas skolu, rādot, kā tajos atrast barību un ūdeni, ja nekā nav līdzi. Piemēram, var ēst skudras, kuras garšo pēc burkāniem, un padzerties, iecērtot liānā.
Andris secina, ka indiāņi ir ideāli pielāgojušies dzīvei džungļos. Nakts izbraucienā pavadonis kabatas lukturīša apgaismojumā pamanīja mazu kaimanu, kurš atradās aptuveni 300 metru attālumā upes otrā krastā zem krūma. Fauna un flora džungļos eiropieti pārsteidz ik uz soļa. “Skatāmies, kaut kas paliels aizskrien mums garām tik ātri kā trusis. Izrādās, tas ir milzīgs krupis, kurš skrien, nevis lec,” vienu atgadījumu atceras Andris.
Būt Dienvidamerikā nozīmē ēst neierastus ēdienus. Andra vadītajai grupai lielākais pārbaudījums bija sens inku rituāla ēdiens‚ sautēta jūrascūciņa. Restorānā šmorēto zvēriņu pasniedza, uzliktu uz šķīvja ar visiem zobiņiem.
Peru tirgū latvieši taujāja, kā sauc daudzos dārzeņus. Izrādās, tie visi ir kartupeļi. Peru ir kartupeļu dzimtene, un peruāņi izkopuši aptuveni 180 šķirnes tupeņu dažādās formās un krāsās. Kukurūzai ir aptuveni 200 šķirņu. No kukurūzas vietējie darina alu. “Tā ir sena tradīcija no inku laikiem. Pie mājas durvīm, kurā ražo kukurūzas alu, izkārts sarkans maisiņš. Tādus redzējām visās mazpilsētās Peru, kurās bijām,” stāsta Andris. Kukurūzas alus vairāk atgādina vieglu atspirdzinošu dzērienu. Alkohols tajā ir tikai divarpus līdz trīs grādi.
