106. turpinājums. Jo viņš pats bez atlikuma dzīvoja dzejā. Šādas tādas apjausmas man radās jau toreiz vilcienā, bet nekādus neapstrīdamus apstiprinājumus savām aizdomām nebiju ieguvis.
106. turpinājums
Jo viņš pats bez atlikuma dzīvoja dzejā.
Šādas tādas apjausmas man radās jau toreiz vilcienā, bet nekādus neapstrīdamus apstiprinājumus savām aizdomām nebiju ieguvis. Svešais izvairījās man nosaukt savu uzvārdu, un es ar lieku ziņkārību neuzbāzos. Partijas 20. kongress gan bija jau izskanējis, bet cilvēki vienalga jutās kā ilgstoši vajāti zvēriņi.
Kopmītnēs sameklēju žurnāla “Karogs” numuru, kur biju manījis Jāņa Medeņa ziemeļnieciskos dzejoļus. Pārlasīju vēlreiz. Izjutu pavisam pazīstamu jūtu uzvilnījumu. Tie gan nebija tie paši dzejoļi, ko nepazīstamais pasažieris skandēja vilcienā, bet visa poētiskā struktūra liecināja, ka dzejnieks aizvien palicis uzticīgs savam stilam. Turpmākajos gados ar lielu interesi lasīju visas Jāņa Medeņa publikācijas žurnālos, bet viņa dzejoļu izlasi “Dienu krāšņums” pārlasīju vairākkārt. Pirmskara balādes un poēmas man patika labāk par pašām jaunākajām, kas veltītas 1905. gada revolūcijas notikumiem. Manai izjūtai tomēr tuvāka šķita tā lirikas daļa, kurā vairāk ekspresijas un emocionāla pārdzīvojuma. Zināma neapmierinātība manī tomēr palika visu laiku, jo sapratu, ka man nav pieejami daudzi no viņa pirmskara sacerējumiem. Dīvaini, bet tikai pēc četrdesmit gadiem mani sasniedza Jāņa Medeņa trimdā jau 1952. gadā izdotā brīnumjaukā izlase “Miķelnīcas”, bet viņa kopotos rakstus esmu tikai varējis paturēt uz plaukstas. Bet vairumam manas paaudzes dzejas cienītāju nav bijusi pat šāda iespēja.
Dzīvojot un strādājot Valkā, reti gadījās pabūt vietās, kur pulcējas dzejnieki, tāpēc ar Jāni Medeni personīgi nekad netiku iepazinies. Liekas, viņš reti brauca uz provinci lasīt dzejoļus. Pieļauju domu, ka vienu otru reizi esam atradušies vienā telpā, teiksim, Rakstnieku savienības zālē. Vienkārši — negadījās saskrieties. Šo to man pastāstīja Elga Kagaine, kura studēja kopā ar Medeņa meitu Maiju, bet tās bija vairāk sadzīves rakstura tēmas. Manas aizdomas šie fakti ne apstiprināja, ne noraidīja. Negadījās nekur aplūkot pat dzejnieka portretu puslīdz kvalitatīvā izpildījumā. Un cilvēks, kurš tikko atgriezies no Gulaga, nevar izskatīties gluži dabiski, to arī sapratu.
…Atšķīru tikko saņemto žurnāla “Karogs” 1978. gada 6. numuru. Tur dzejnieka jubilejai veltītas rindiņas, fotoattēlā kopā ar Mirdzu Ķempi, nobildēti Jāņu svinēšanas reizē pie Gaiziņkalna.
Turpmāk vēl.
