Šis stāsts, kuru man uzticēja kāda laba paziņa, satrauca ne tikai viņu, bet arī mani. To noklausoties, ilgi nevarēju nomierināties. Tas notika Zolitūdes traģēdijas piemiņas dienā, tāpēc īpaši sāp, ka joprojām esam vienaldzīgi pret līdzcilvēkiem. Nekur no tā neizbēgt – visi kādreiz novecosim, un vēl nezinām, kādas kaites pašus piemeklēs, tāpēc paiet garām un nepalīdzēt izmisušam vecam cilvēkam ir vairāk kā grēks. Notikums sākās ar to, ka jaunā sieviete pievakarē, braucot uz mājām, pēkšņi uz ceļa ieraudzīja stāvam pusaklu 93 gadus vecu sievieti, kura izmisīgi raudāja un lūdzās, lai kāds palīdz atrast viņas vienīgo draugu un sabiedroto. Sunīti esot paņēmuši netālu dzīvojušie kaimiņi, kuri neieredzot dzīvniekus, un ieslodzījuši pie sevis. Sirmgalve lūgusies, lai kaimiņiene palīdzot aiziet līdz mājai, kur, iespējams, varētu būt viņas četrkājainais draugs. Jaunā sieviete pamanījusi, ka sirmgalvei ir slikta pašsajūta, tāpēc nedomājot piekritusi palīdzēt, vispirms piezvanot policijai, jo arī bija dzirdējusi par šo cilvēku ne pašiem labākajiem nodomiem un rīcību. Gods kam gods, likumsargi nekavējoties ieradušies norādītajā adresē, taču neviens viņiem neatvēra durvis. Savukārt tantuks kā tanks iegājis iekšā, bet diemžēl sunīša tur nav bijis. Tante gan teikusi, ka gan jau paspējuši nosist sunīti, jo apkārtējiem kaimiņiem jau esot notikušas nelaimes ar mājas sargiem. Jaunā sieviete mēģinājusi nomierināt sirmgalvi, domājot, vai tiešām neviens nedzirdēja, kā tumšā vakarā pusapģērbta un pusakla sirmgalve izmisīgi raud un sauc palīgā, bet neviens no tuvākajiem kaimiņiem pat neuzskatīja par vajadzību painteresēties, kas noticis. Pēc tam paši brīnāmies, kā tuvumā varēja gadīties tāds vai šitāds nelaimes gadījums.
