Mūsu prātus ikdienā aizņem rūpes par savu ģimeni un darba pienākumi, tāpēc ne visai dziļi izprotam tos globālos procesus, kas jau tagad sāk valdonīgi noteikt cilvēces eksistences perspektīvas.
Mūsu prātus ikdienā aizņem rūpes par savu ģimeni un darba pienākumi, tāpēc ne visai dziļi izprotam tos globālos procesus, kas jau tagad sāk valdonīgi noteikt cilvēces eksistences perspektīvas.
Protams, mēs pagūstam pašausmināties par jaunām slimībām, par narkomāniju un morāles pagrimumu, par agresivivitāti visapkārt un jo sevišķi par militarizētiem slaktiņiem pasaules reģionos.
Bet cik bieži mēs iedomājamies par ekoloģisko krīzi globālā mērogā, kas apdraud to septiņu miljardu planētas apdzīvotāju izdzīvošanu reāli pārskatāmā nākotnē, kas pagaidām ļoti nevienmērīgi apdzīvo zemeslodi, bet vietumis sasniedz tādu koncentrāciju, ka rodas draudi nosmakt savos atkritumos? Savukārt tādās zemēs kā Krievija, kur milzīgajos plašumos aiz Urāliem dzīvo tikai 30 miljoni iedzīvotāju, gandrīz nekas netiek darīts, lai šos novadus padarītu pievilcīgus pārceļotājiem no blīvi apdzīvotajām lielpilsētām.
Žurnāls “Ilustrētā Zinātne” regulāri pievēršas civilizācijas radītajām problēmām. Savas apceres pamatā esmu izmantojis faktus, par kuriem savās publikācijās runājis amerikāņu profesors Džereds Daimonds, viens no gudrākajiem ekoloģijas speciālistiem mūsdienās. Esmu spiests gan atzīt, ka lielās līnijās tās pašas tēzes pirms gadiem trīsdesmit izvirzīja krievu zinātnieks Ļevs Gumiļevs, kura darbus padomju ideologi centās noklusēt.
Cilvēce reti mācās no savām kļūdām. Epizodiski ar ekoloģijas likumu neievērošanas sekām gadījies saskarties arī senāku laiku cilvēku kopienām. Nedaudz par raksturīgākajiem gadījumiem.
Darīgi analizēt vēstures traģēdijas
Kāpēc agrākajos gadsimtos gāja bojā plaukstošas ļaužu kopienas un veselas civilizācijas? It kā blakustēma te jāpiemin fakts, ka dzīves vides sapostīšanā visagresīvāk mēdz darboties svešu kultūru ieceļotāji, kas pēc savas būtības ir agresīvi ne tikai pret senajiem pamatiedzīvotājiem, viņi rīkojas agresīvi attiecībā pret vietējiem dabas dotumiem. To pierādīja jau senie romieši, kuri ar savu it kā progresīvo zemkopību degradēja lielas auglīgas platības Ziemeļāfrikā.
Viena no vēstures mīklām, ko nesen atminējuši pētnieki, ir Gvatemalas seno apdzīvotāju maiju civilizācijas bojāeja. Bija liela tauta ar augstu kultūras līmeni, cēla pilsētas un būvēja piramīdas, priesteri bija lieliski astronomi un rakstu zinātāji, un tad pēkšņi viss izgaisa, senās celtnes ieauga džungļos. Bet notika tas, ka šie ļaudis iznīcināja mūžamežus tikai tāpēc, lai atbrīvotu aizvien jaunas teritorijas kukurūzas sējumiem, līdz beidzot milzu platības tika degradētas par neauglīgiem pustuksnešiem.
Mazāk zināms piemērs ir vikingu apmešanās Grenlandes zaļajā piekrastē, kur augstprātīgajiem kristiešiem nenāca ne prātā mācīties no iedzimtajiem inuītiem, bet sāka iznīcināt nedaudzos mežus un nodarboties ar intensīvo lopkopību.
Ne mazāk pamācošs piemērs ir Lieldienu salas vēsture. Atbrauca uz visīstāko paradīzi zemes virsū laivās pāri jūrām, un pēc dažām paaudzēm tur jau dzīvoja vismaz 15 tūkstoši cilvēku. Kad tika nocirsts aptuveni 16 miljoni palmu, tajā skaitā kokospalmas, sala tika tiktāl degradēta, ka beigu beigās dzīvi paliki 110 novārguši cilvēciņi. Visos trijos gadījumos varam saskatīt vienu kopīgu, absurdā šausminošu domāšanas modeli. Kad maijiem draudēja bada nāve, valdnieki, visas cerības likdami un dievu palīdzību, pavēlēja celt milzu piramīdas, fanātisma uzplūdos upurējot uz altāriem tūkstošiem cilvēku. Vikingi rīkojās līdzīgi: veda Skandināvijas kokus un metālu, būvēja dievnamus. Savukārt Lieldienu salu virsaiši saviem novārgušajiem pavalstniekiem palmu vietā lika izkalt un uzsliet gandrīz tūkstoti skulptūru, dažu pat 12 metru augstumā.
Kā zināms, dievi mēdz palīdzēt tikai tiem, kas atzīst dievu likumus. Ka cilvēki praksē rīkojas bezatbildīgi gan pret sevi, gan visu cilvēci kopumā, liecina arī paši svaigākie piemēri. Pietika kaut kur Filipīnās aiz tīras alkatības un stulbuma nocirst kokus, kas gadu simtiem bija klājuši kalnu nogāzes, lai lielāku negaisu laikā izmirkušu vulkānisko pelnu lavīnas apraktu piekājē iemitinātos ciematus. Ja vēl tie gadās tādi rajoni, kur kārtību nosaka reliģisko separātistu bruņotas bandas, tad arī valdības ierēdņu iespējas vest ļaudis pie prāta visai ierobežotas. Tikmēr dabas spēki tūkstošus aprok zem dubļiem un akmeņiem.
Minami pozitīvi piemēri
Vēsture pazīst arī saprātīgas rīcības gadījumus. Piemēram, Japānā 17. gadsimta vidū draudēja vispārējs bads, jo zemnieki noplicināto tīrumu vietā centās nolīst jaunus līdumus, sarīkojot īstu uzbrukumu mežiem. Jo mazāk mežu, jo lielāka vēju un ūdens erozija, līdz tā laika Japānas valdība ar dzelžainiem likumiem aizliedza mežu ciršanu, vienlaikus pavēlot atjaunot iznīcinātās kokaudzes. Tagad divas trešdaļas salu teritorijas aizņem kokaugi, bet zemkopji iemācījušies aramzemi izmantot intensīvi. Japānim koks līdzinās sakrālam svētumam.
Tikopija — nieka 10 kvadrātkilometru liela saliņa Klusā okeāna ielenkumā, kurā dzīvo nedaudz vairāk par 1000 iedzīvotāju. No mūsu viedokļa, varbūt primitīva tautiņa jeb cilts, kas apdzisušā vulkāna nogāzes apaudzējusi ar zaļu jo zaļu rotu, un visi augi izmeklēti tādi, kas cilvēkam dod pārtiku. Dzimstība tiek regulēta. Misionāru labi domātie padomi tiek noraidīti. Un vai šie cilvēki būtu nelaimīgāki par tiem, kas dzīvo debesskrāpjos, dienas pavada steigā un stresā?
Tikmēr tā sauktais civilizētais cilvēks turpina zāģēt zaru, uz kura sēž visi septiņi miljardi Zemes iedzīvotāju. Neviens nav spējis apturēt Āfrikas un Amazones lietus mežu iznīcināšanu, jo valdības mēdz būt gan nevarīgas, gan korumpētas, bet starptautiskie koncerni raduši darboties tikai tuvāko dienu peļņai.
Globālā sasilšana
Esmu jau agrāk rakstījis par globālo sasilšanu, par siltumnīcas gāzu ietekmi uz klimata izmaiņām. Ja kopš industriālās revolūcijas sākumiem vidējā gaisa temperatūra zemes virsmas tuvumā cēlusies par 0,5 grādiem, tad šajā gadsimtā vidējā temperatūra var celties līdz 5,8 grādiem virs normas. Ja izkusīs arktiskie ledāji, tad priecāties varēs tikai kuģotāji. Ceļoties pasaules okeāna līmenim, applūdīs veselas valstis. Atkūstot mūžīgajam sasalumam tundrās līdz 3 metru dziļumam, atmosfērā nonāks tāds metāna gāzes daudzums, ko visas pasaules skursteņi saražo kādu 60 gadu laikā. Starp citu, metānu ražo arī atgremotājdzīvnieki — kazu, aitu, govju un citu ragaiņu skaits jau tagad pārsniedz 4 miljardus.
Protams, fosilais kurināmais ir galvenais oglekļa dioksīda un metāna ražotājs pasaulē, savukārt ASV šajā jautājumā aizvien atsakās savu alkatību ierobežot. Fosilo kurināmo bilancē nafta aizņem 40,8 procentus, ogles — 38, 6, bet gāze — 20,6 procentus. Mazāk siltumnīcas gāzu rada dabasgāzes izmantošana, bet šā kurināmā krājumi nav pārāk lieli, un, piemēram, Krievija pašlaik nespēj palielināt ieguvi (nesen Sanktpēterburgas tuvumā atklāja elektrostacijas otro kārtu, kura spēj darboties tikai 8 dienas gadā — gāzes trūkuma dēļ).
Alternatīvas tiek meklētas. Biodegviela, koksnes atkritumu pilnīga izmantošana, kodolenerģija, paisuma – bēguma enerģija, ģeotermālā enerģija un elementāra enerģijas taupīšana, ekonomisku dzinēju radīšana. Bet — lai noārdītos siltumnīcu gāzes, kas jau uzkrājušās atmosfērā, vajadzīgi 200 gadu. Tas nozīmē, ka globālā sasilšana turpināsies.
Latvijai ir potenciālas iepējas zināmu laiku pretoties sasilšanas negatīvajām sekām. Bet iegaumēsim, ka zemēs, kur siltāks klimats, jau tagad radušies vismaz 11 jauni slimību izraisoši vīrusi. Arī mutāciju rašanos veicina piesārņojuma pieaugums.
