Populārā rakstniece Māra Svīre ceturtdien, tiekoties ar lasītājiem Valkā, pastāstīja, kā tapis viņas scenārijs dzīvesbiedra Vladimira Kaijaka četriem romāniem ar kopējo virsrakstu “Likteņa līdumnieki”.
Tā ir gara sāga par cilvēkiem un viņu likteņiem laikmeta griežos un tikai retais Latvijā to nav lasījis vai noskatījies filmu televīzijā.Rakstniece uzskata, ka likteni pašam cilvēkam ir grūti izmainīt, bet, ja pie tā ķeras, tad iet kā līdumniekam, jo darbs ir grūts un smags. Nereti ieguvums no pūlēm ir visai mazs. Vakar Valkā ar iedzīvotājiem tikās ievērojamā latviešu rakstniece Māra Svīre.Klausītāju bija daudz. Kultūras nama mazās zāles foajē telpa bija pilna ar apmeklētājiem, tas apliecināja, cik iemīļota rakstniece ir tautā. Viņa savu popularitāti ieguva, uzrakstot scenāriju dzīvesbiedra Vladimira Kaijaka romāniem četrās daļās “Likteņa līdumnieki”. M. Svīre ir izdevusi vairāk nekā 20 grāmatas – romānus, stāstu un pasaku krājumus. Uzrakstīti arī vairāki kinoscenāriji, no kuriem populārākais ir “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.Savukārt 16. novembrī, kad Latvijas Televīzijā notika Lielās lasīšanas fināls, pati iemīļotākā grāmata izrādījās Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas”, bet otrie populārākie bija “Likteņa līdumnieki”.
Ne filma slavu atnesaTikšanās sākumā Māra Svīre uzsvēra, ka galvenā loma “Likteņa līdumnieku” tapšanā pieder viņas dzīvesbiedram Vladimiram Kaijakam. Tūlīt gan rakstniece piebilda, ka sava nozīme bijusi arī uzņemtajai filmai, tomēr, ja paskatās, tikai Imanta Ziedoņa “Epifānijas” un Annas Sakses “Pasakas par ziediem” nav iedzīvinātas kino, pārējās populārākās grāmatas ir. Tādēļ nevar teikt, ka tikai filmas dēļ “Likteņa līdumnieki” izvirzījušies. “Patiesībā jau tas viss bija šovs un tur gāja kā jau šovā,” saka M. Svīre. Viņa nav apmierināta ar raidījumu, kurā izvērtēja iemīļotāko grāmatu. Rakstniecei uzdots ļoti muļķīgs jautājums, vai tagad Vladimirs no mākoņu maliņas noraugās uz leju un priecājas par “Likteņa līdumnieku” panākumiem. “Es laikam ar atbildi radīju apjukumu. Teicu, ka viņš nu gan nepriecājas, jo atrodas tālu no mums, un tad man vairāk neko nevaicāja.” stāsta M. Svīre. Viņai šķiet, ka žurnālisti lasa tikai to, ko paši uzrakstījuši, jo intervijās uzdod vienus un tos pašus jautājumus, un viņa kā veca muļķe arī atbildot. Tūlīt gan rakstniece piebilda, ka par vecu muļķi tikai viņa pati var atļauties sevi saukt.
Runcīgās darīšanās apgūst reikiViņa atminas, ka Kaijaks bijis ļoti patstāvīgs cilvēks. Kad viņš gatavojās kaut kur doties, Māra, labi zinādama, ka viņš neatbildēs, tomēr pavaicāja, uz kurieni Vladimirs ies. “Tad viņš parasti atbildēja, ka iešot runcīgās padarīšanās. Kad tā, tad tā. Ja tās runcīgās darīšanas ilga pāris stundu, tad nekas. Taču, ja viņš paziņo, ka visu sestdienu nebūs mājās, tad es nezinu, ko darīt. Pēc kāda laika viņš man lielīgs atnes apliecību un stāsta, ka apguvis reiki pamatus. Viņam patika austrumi, to kultūra. Tas pats ar rakstīšanu. Ja pavaicāju, ko viņš raksta, Vladimirs atbild – kas tev tur par daļu. Pulksten 12 ieeju pie Vladimira uzaicināt viņu uz kafiju, nostājos aiz muguras, bet viņš tūlīt sauc: “Nenāc man klāt. Zog! Vai kā zog!” Tā viņš sargāja savu rakstīto,” atceras M. Svīre.Vēlāk V. Kaijakam sāka šķist, ka kaut kas pirmā romāna sižetā nav tā, kā vajadzētu. Viņš ilgi nevarēja atrast vainu, līdz ienāca prātā Enijas bize. Tiklīdz viņš to iedomājās, viss aizgāja tālāk raiti. Tolaik pie mums iebrauca “Lauku Avīzes” valdes priekšsēdētājs Viesturs Serdāns un vaicāja, vai nav kaut kas publicējams. Vladimirs pateica, ka gatavojas pabeigt romānu, un Viesturs Serdāns solīja samaksāt piecus tūkstošus. Šī nauda mums bija ļoti vajadzīga, “ saka M. Svīre. Tā pirmais romāns tika pabeigts. Vladimirs sāka rakstīt otru, bet viņa romāniem nebija kopīga virsraksta. Es uzskatu, ka cilvēka dzīves liktens ir ļoti sarežģīts. To grūti mainīt, bet, ja pie tā ķeras, tad iet kā līdumniekam. Tādēļ palikām pie “Likteņa līdumniekiem”,” saka rakstniece.M. Svīre piebilst, ka darbs netika plānots un uz priekšu paredzēts. Pietika ievērot kādus sīkumu, kādu dīvainību cilvēku attiecībās, un tūlīt veidojās ap to sižets. Ir nepieciešams impulss, kas dzena tālāk,” skaidro M. Svīre.Noslēgumā rakstniece nolasīja savus jaunākos stāstus. Cilvēki uztvēra tos atzinīgi. “Man patīk rakstnieces izdoma un, protams, valoda. Tas viss bija jauki,” atzīst dzejniece Anita Anitīna.
