Cilvēki ir izslāpuši pēc teātra. Tāds secinājums izdarāms, redzot skatītāju pārpildītās Smiltenes pilsētas kultūras centra zāles aizvadītajā svētdienā, kad tur notika Smiltenes novada amatierteātru skate. Mazajās zālēs vajadzēja papildu krēslus, lai visiem būtu, kur apsēsties. Šāds skatītāju pieplūdums aktualizē jautājumu, kādēļ vismaz sava novada pagastu dramatiskie kolektīvi arī ārpus skates netiek uzaicināti uzstāties Smiltenes kultūras centrā, kur turklāt ir mājīga un gaumīga teātra zāle mazākas formas iestudējumiem. Publikai, pēc redzētā spriežot, vajadzētu būt. Un, ja runājam par pagastu amatierteātros tapušo iestudējumu kvalitāti, tad neatceros, kad vēl kādā teātrī būtu no līdzpārdzīvojuma raudājusi tā, kā, svētdien skatoties Blomes pagasta teātrmīļu apvienības iestudēto uzvedumu “Austras grāmata”. Tā saviļņo mākslinieciski augstvērtīgi darbi. Ne bez iemesla skatītāji pēc izrādes piecēlās kājās, izsakot cieņu aktieriem un režisorei Gitai Skadiņai. Šo uzvedumu vajadzētu redzēt ikvienam. “Austras grāmata” balstās uz patiesiem notikumiem – blomēniešu novadnieces Austras Jurgenas piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā pēc Otrā pasaules kara, kad viņa vēl bija maza meitene. To, ka tā ir mūsu tautas vēsture, nevis autora izdomājums, paspilgtina uzvedumā izmantotās vēsturiskās fotogrāfijas un audio ieraksti, arī radio diktora balss par Staļina nāvi. Kādēļ “Austras grāmatu” vajadzētu redzēt? Lai uzzinātu, kādas ciešanas spēj izturēt cilvēks, nesalūstot savā garā un saglabājot tīru dvēseli un savas dzimtenes, savas Latvijas mīlestību. Iemesli, kāpēc cilvēki, skatoties šo uzvedumu raudāja, katram ir savi. Iespējams daudziem, tāpat kā man, dzimtā bijuši politiski represēti radinieki. Taču sāpe ir ne tikai par savējiem, bet par visiem izsūtītajiem kopumā un viņu izpostītajām dzīvēm.
Atrauj vaļā sirdi
00:00
27.11.2014
88