Ziemassvētkos eņģeļi nolaižoties pie cilvēkiem uz zemes. Ikdienas steigā, iespējams, nemanām, ka viņi dzīvo blakus.
Ziemassvētkos eņģeļi nolaižoties pie cilvēkiem uz zemes. Ikdienas steigā, iespējams, nemanām, ka viņi dzīvo blakus. Daudzi Ēveles pagasta iedzīvotāji, īpaši jau pensionāri, katru dienu savās mājās gaida pastnieci Birutu Kandavnieci. Līdzīgi kā eņģeļiem, arī Birutai mati ir gaiši, bet acis izstaro mieru un smaidu.
Biruta Ēveles pasta nodaļā sāka strādāt pirms četriem gadiem. Pirms tam mājās viņa nodzīvoja trīspadsmit gadu — audzināja trīs bērnus un rūpējās par saimniecību. Jau gandrīz mēnesi Biruta kopā ar vīru Ivaru strādā tandēmā, avīzes izvadā ar mašīnu ne vien savā, bet arī kaimiņpagastā — Jērcēnos.
Pastnieks — bezmaksas sociālais darbinieks
Biruta atzīst, ka parasti uz svētkiem pastniekiem jāstrādā dubultā, bet pie tāda darba ritma viņa jau esot pieradusi.
“Laukos atrast darbu ir grūti. Kad piedāvāja iespēju strādāt, neatteicos,” stāsta Biruta. Līdz ar motorizētā pasta piegādes ieviešanu Ēvelē un Jērcēnos pastnieku amatus likvidēja. Tagad pastu piegādā ar mašīnu. Vēl nesen Biruta katru dienu ar divriteni mēroja aptuveni 26 kilometrus garu maršrutu. Kad ceļi bija neizbraucami, bija jāiet kājām, tomēr ēveliete priecājas, ka bija un ir iespēja nopelnīt ģimenei iztikšanu.
“Ziemas mēnešos izbraucu pēc desmitiem no rīta, pārbraucu ap četriem pieciem pēcpusdienā,” atceras pastniece.
Biruta atzīst, ka viņu gaida gandrīz katrās mājās, īpaši jau Veriņa “Ģeros”. Veriņai apritējis jau 84. dzīves gads, bet viņa dzīvo viena un vienmēr ir laipna. Savukārt “Lapaiņos” dzīvo Rota. Viņa, sagaidot Birutu, vienmēr saka: “Saulīte mana atbraukusi!”
Tā ir pastnieka sūtība — būt bezmaksas sociālajam darbiniekam un uzklausīt cilvēkus, atvest zāles un dienišķo maizi. Bieži vien pastnieks ir vienīgā saikne ar ārpasauli tiem cilvēkiem, pārsvarā sirmgalvjiem, kuri dzīvo dziļos laukos un līdz pagasta centram tiek reti. Biruta nevar atteikt, ja viņai palūdz atvest nepieciešamo, nevar doties tālāk savās gaitās, ja cilvēks ir uzvārījis tēju un pagatavojis cienastu. Lai gan Birutai līdz četriem pēcpusdienā vajag nokļūt pagasta centrā, viņa vienmēr ar cilvēku aprunājas, bieži vien uzklausa dzīvesstāstus, uzzina par priekiem un bēdām. Pastniece atzīst, ka bieži vien šādas sarunas viņu pašu pozitīvi uzlādē, bet ir arī cilvēki, kuri paņem enerģiju. Biruta to uzreiz jūtot. Ir piedzīvoti arī sarūgtinājuma brīži, kad, neesot vainīgai, jāsaņem nepelnīti pārmetumi. Pastniece secinājusi: jo dziļāk laukos, jo labāki cilvēki; jo vairāk centrā, jo mainās attieksme un prasības. Ēvelē dzīvojot lieli lasītāji. Tie, kuri var atļauties, pasūtina gan “Ziemeļlatviju”, gan “Latvijas Avīzi”. Nereti cilvēki grib pārrunāt izlasīto. Biruta ievērojusi, ka “Ziemeļlatvijas” abonentiem patīk lasīt aprakstus par ģimenēm, īpaši tām, kuras ir zināmas. Reizēm viņai šķiet, ka avīzi pasūtina tikai tāpēc, lai satiktos ar pastnieku. Laukos nav ierasts, ka kaimiņi staigā cits pie cita, tāpēc dzīve šeit ir vientulīgāka.
Zirga un muižas īpašnieki
Kandavnieki Ēveles pagastā ir ienācēji no Cēsu rajona Liepas pagasta.
“Mainījās laiki, saimnieks paņēma savu īpašumu, un mums nācās atstāt māju. Ivars ne par kādu naudu negribēja dzīvot pilsētā, tāpēc meklēja māju laukos, kamēr atrada Ķemerē,” atceras Biruta.
Nu jau 16 gadus viņi dzīvo “Jaunzemju” mājās 11 kilometrus no Ēveles pagasta centra un audzina trīs bērnus — 17 gadu veco Kristīni, divpadsmitgadīgo Santu un pastarīti — astoņgadīgo Janci. Lai gan Ivars ir pilsētnieks, viņš vienmēr ir gribējis dzīvot laukos, savukārt Biruta vēl tagad šad tad smagi nopūšas un pasapņo par pilsētnieces dzīvi.
“Nu jau ir pierasts,” atzīst Biruta. Viņa zina, ka ģimene nekad nepārcelsies uz dzīvi pilsētā, jo Kandavnieki ir ne vien savu māju, bet arī Ķemeres muižas īpašnieki. Tas ir Ivara izlolots sapnis, un palēnām muiža tiek atjaunota. Nu jau ēka ir zem jumta, arī jauni logi sagādāti. Ivars pēc profesijas ir mēbeļu galdnieks, tāpēc viņam patīk noņemties ar celtniecības un atjaunošanas darbiem. Ēvelieši teikuši, lai muižā ierīko sociālo māju, kur noteikti iešot dzīvot, bet līdz galarezultātam vēl esot tāls ceļš ejams. Ģimene apsver iespēju rakstīt projektus un pretendēt uz Eiropas Savienības atbalstu lauku tūrisma jomā. Vēl viens Ivara hobijs ir senu lietu un mēbeļu kolekcionēšana. Viņš cer, ka tās sāks dzīvot savu otru mūžu atjaunotajā muižā.
Sākot dzīvot Ēvelē, Kandavniekiem bija paliela zemnieku saimniecība ar padsmit govīm un nobarojamiem buļļiem, bet pēc kāda laika viņi nolēma, ka vienam no ģimenes jāmeklē algota nodarbošanās, jo ne vienmēr pircēji laikus samaksāja naudu par nodoto pienu un gaļu. Naudu ļoti vajadzēja, jo bērnu skološana prasa ievērojamus līdzekļus. Vecākā meita mācās Valmieras Mākslas vidusskolas Apģērba dizaina nodaļā, bet jaunākie bērni ir Ēveles pamatskolas audzēkņi. Uzsākot saimniekošanu, Biruta nav mācējusi pat govi izslaukt. To viņai ierādījis Ivars. Pašlaik saimniecība esot samazināta līdz minimumam — kūtī dzīvo vien pāris kazu, bet būros — truši. Kazas tiekot turētas Ivara priekam, jo viņam garšo ne vien kazas piens, bet arī no tā gatavots kefīrs un jogurts.
Pirms vairākiem gadiem Ivars no čigāniem nopirka ķēvi Mašku, un, iedams prom, pārdevējs pieteicis, lai zirgu saucot par Rozīti. Zirgs savu maizi nopelnot ar kartupeļu vagošanu un strādāšanu siena laikā. Brigita atzīstas, ka “viņai no tā lopa ir bail, jo viņš kož”. Savukārt saimnieks aizstāv mīluli un stāsta, ka Rozīte nekož, bet gan klabina savus lielos zobus.
Ja vīrs saka — jā, tad sieva — nē
Klausoties vīra un sievas dialogu, neviļus iedomājos, ka viņi dzīvo kā cimds ar roku. Biruta gan stāsta, ka viņi ir pilnīgi dažādi cilvēki un pieraduši katrs pastāvēt par savu taisnību un izteikt katrs savas idejas.
“Ja vīrs saka — jā, tad sieva — nē,” smejas Biruta. Viņi nekad nevarot kopīgi nonākt pie vienota lēmuma, jo pieraduši, ka agrāk vai vēlāk katrs panāk savu. Kandavnieki atzīst — tas esot interesants ģimenes modelis, tāpēc jau dzīvojot kopā gandrīz 20 gadu. Biruta vēl nevienā horoskopā neesot izlasījusi, ka Dvīņi nevar sadzīvot ar Mežāzi, tomēr dzīve pierāda pretējo — Kandavnieki dzīvo laimē un saticībā. Atceroties savu iepazīšanos, Biruta atzīst, ka pirmo reizi viens otru ieraudzījuši jau bērnībā. Biruta braukusi ciemos pie māsīcas, bet Ivars bijis brālēna draugs. Kāzas viņi svinēja 1989. gadā, laikā, kad visas preces pārdeva par taloniem. Birutai joprojām īpašā lādē glabājas kāzu kleita un septiņi jaunās sievas priekšauti. Reiz meitas cilājušas noslēpumainās lādes saturu un mammai jautājušas, kāpēc viņai vajagot tik daudz priekšautu. Biruta stāstījusi, ka katrai dienai ir savs — tādas esot latviešu kāzu tradīcijas. Mamma necer, ka meitas savā svētku dienā gribēs uzģērbt mammas kleitu, jo “tur jau būs citas štātes”. Stāstot par savām atvasēm, Kandavnieki lepojas. Biruta atzīst, ka “mūsdienās trīs bērni — ir ko vilkt. Jo lielāki bērni aug, jo vairāk ir prasību”. Biruta ir no tām mammām, kuras katram bērnam līdz 3. klasei pārbauda uzdoto mācību vielu. Viņa neesot pacietīgs cilvēks, šat tad mēdzot pacelt balsi, tomēr viņai pietiek uzņēmības sekot līdzi bērnu skolas gaitām. Visi trīs Kandavnieku bērni mācās labi, un vecāki par to tikai priecājas. Ivars lepojas, ka dēls noteikti būs jaunais saimnieks un jau tagad viņam seko pa pēdām. Arī Kristīne labprāt izrāda interesi par mājām, viņa ir arī lielākā zirga mīļotāja. Tuvojoties gadu mijai, Kandavnieku mājās svētku galdā smaržos sautēti skābi kāposti, bet pusnaktī krustcelēs izbirs neapēstie pelēkie zirņi. Šo darbiņu katru gadu paveic bērni, lai mājās nebūtu jāraud un visiem būtu veselība un pārticība. Tas mūsdienās ir pats galvenais!
