Ir vēls sestdienas vakars. Kāds bijušais kārķēnietis, kas šajā pusē nav bijis gandrīz divus gadu desmitus, man lūdz parādīt Kārķu baznīcu. Tuvojoties dievnamam, dzirdam slotas švīkstoņu uz baznīcas bruģa.
Ir vēls sestdienas vakars. Kāds bijušais kārķēnietis, kas šajā pusē nav bijis gandrīz divus gadu desmitus, man lūdz parādīt Kārķu baznīcu. Tuvojoties dievnamam, dzirdam slotas švīkstoņu uz baznīcas bruģa. Spīd spožs mēness. Mans ceļabiedrs ir pārsteigts, bet man un droši vien arī citiem kārķēniešiem nav grūti uzminēt, kas tas ir.
Tur draudzes priekšnieks Ģirts Kalniņš mēnessgaismā slauka baznīcas celiņus. Šī situācija ļoti labi raksturo Ģirtu. Viņam neviens darbs nav peļams un par grūtu, viņš visam prot atrast laiku. “Man ir prieks kalpot Dievam, tas man dod spēku un nav grūti. Šovakar ir neparasti liels un spožs mēness. Atbraucu fotografēt baznīcu uz šā skaistā dabas fona un pie reizes paslauku celiņus,” teic Ģirts. Baznīcā lielais Adventes vainags no kadiķu zariem arī ir viņa pīts. “Šo darbu Ģirts vienmēr dara pats, mēs labākajā gadījumā pienesam zarus,” smej dzīvesbiedre Mārīte.
Ģirtam un viņa ģimenei šis gads nesis daudz pārsteigumu un pārmaiņu. Kopš rudens viņš Lutera akadēmijā studē teoloģiju. Tagad pārsvarā uz Mārītes pleciem ir SIA “Jaunrozēni” vadība un mājas solis, jo Ģirts visu nedēļu ir Rīgā un tikai brīvdienas pavada Kārķos. Tās nav vienīgās pārmaiņas — meita Liene pabeidza Rīgas Komercskolu un iestājās Latvijas Universitātē. Nu ģimenē ir divi studenti. “Studijas nav vieglas. Daudz jālasa, jāmācās vairākas valodas. Jaunajā gadā mums sāksies arī ebreju un grieķu valoda, taču ir ļoti interesanti un man patīk. Tā ir dzīves jēga, kuru esmu atradis un par kuru ir vērts padomāt īpaši tagad, Adventes laikā,” saka Ģirts. Šogad ģimenei viens no nozīmīgākajiem notikumiem bija uzaicinājums pie Valsts prezidentes Ziemassvētku priekšvakarā. No katra rajona bija ielūgta viena ģimene, Valkas rajonu godam pārstāvēja Marīte un Ģirts ar meitām Lieni un Andu un dēlu Reini.
Kavējoties atmiņās, Mārīte atceras, ka padomju laikos, lai gan Ziemassvētkus bija aizliegts svinēt, viņas tētis izvilka no plaukta nošu burtnīcu un dziedāja Ziemassvētku dziesmas, klausījās “Amerikas balsi”, lai dzirdētu pāvesta uzrunu, kurā daži teikumi tika sacīti arī latviski. Izrādās, ka pirmā dziesmiņa, ko Mārīte iemācījusies spēlēt uz klavierēm, ir “Jūs, bērniņi, nāciet”.
“Bērnībā Ziemassvētku laiks man saistījās ar Salaveča un dāvanu gaidīšanu. Toreiz sabiedrība netika informēta par šo svētku garīgo būtību. Tagad man Ziemassvētki ir tikpat gaidīti kā bērnībā, taču ar pilnīgi citu garīgo piepildījumu. Pēc Jaungada egles, papīrus, rotas izmet ārā un nekas pāri nepaliek. Zinot un izjūtot to, ka Ziemassvētki ir Kristus dzimšanas diena, pēc svētkiem sirdī vēl ilgi paliek prieks un gaišums. Cilvēks ir kā tukšs trauks, kas mūža garumā jāpiepilda,” uzskata Ģirts.
Mārīte atzīst, ka viņa un Ģirts ļoti daudz laika velta baznīcai un dažādu pasākumu organizēšanai draudzei, dažkārt par maz brīvu brīžu atliek ģimenei, taču tas nav tik vienkārši izsverams. Bieži vien šīs pūles pavisam citādā pozitīvā veidā atgriežas pie bērniem atpakaļ. “Nesen Reinim draugs devās strādāt uz Īriju. Dēls man lūdza, lai es sagādāju viņam Bībeli, ko dāvināt draugam pirms tālā ceļa,” atceras Mārīte. Šī rīcība vecākiem apliecina ka dēla dzīvei ir ielikti stipri garīgi pamati. Ikviens kārķēnietis zina Ģirta dziedāto dziesmu ar Guntas Micānes vārdiem “Kungs, dodi man siltu sirdi”. Kalniņu ģimenei Dievs patiesi devis siltas sirdis.
