Tieši pirms nedēļas “Ziemeļlatvijā” rakstīju par skaisto Smiltenes pilsētas stadionu. Taču, lai tas būtu pilnībā sakārtots un cienīgs uzņemt augsta mēroga sacensības, trūkst vairāku būtisku un pašsaprotamu lietu. Bez labierīcībām un dušām aktuālas ir skatītāju tribīnes. Kamēr Smiltenes novada dome gaida atbildi par konkursā iesniegto projektu un veiksmīga iznākuma rezultātā varēs īstenot stadiona rekonstrukcijas 2. kārtu, gribu parunāt par tribīnēm. Tas, ka visiem cilvēkiem vasarā futbola spēļu laikā vietas tribīnēs nepietika, nav pārspīlējums. Meklējot foto avīzes rakstam, palūdzu Agnim Melderim, kurš visas sezonas garumā ir fotografējis mājas spēles, atsūtīt attēlus, kuros redzamas tribīnes. Tas nav normāli, ja onkulīši uz 1. līgas spēli ierodas ar no mājām paņemtu koka krēslu, lai būtu kur apsēsties. Ar to es gribēju teikt, kamēr vēl finansējums projektam nav piešķirts, var taču pašu spēkiem veikt uzlabojumus, kaut nelielus. Tas nav pārmetums, bet ierosinājums. Tāda veida tribīnes, kādas šobrīd ir stadionā, nav nekas nereāli sarežģīts, pārcilvēcisks. Ja ne tribīnes, tad solus uztaisīt ir pa spēkam. Futbolisti nav tikai futbolisti, katrs no viņiem prot fizisku darbu, varbūt ir pietrūcis tikai pamudinājums? Ja nav līdzekļu, var taču materiālus palūgt vietējiem uzņēmumiem, kuri parasti savu iespēju robežās atbalsta savējos. Kā labo piemēru un iedrošinājumu gribu minēt tos skeitparka puišus (īpaši Emīlu Ķesteri), kuri pavasarī paši izdomāja, atrada materiālus, apvienoja spēkus, lai salabotu, uzlabotu un papildinātu konstrukcijas. Un viņi rīkojās, kaut gan pēc vairākiem mēnešiem par pašvaldības budžeta līdzekļiem skeitparks ieguva pilnībā jaunu izskatu. Lai kaut ko mainītu, ne vienmēr jāgaida lielā nauda.
