Laiks no 11. līdz 18. novembrim mūsu zemē aizrit Latvijas zīmē. Šajā laikā ikviens domās ir pie mūsu zemes un nereti aizdomājas, cik viņam pašam ir mīļa Latvija. Man patīk pašlaik televīzijā šis uzdotais jautājums daudziem dažāda vecuma cilvēkiem. Nav jāatbild lielos mērogos, piemēram, par dzimtenes mīlestību. Ikdienā cilvēki jūt gluži citādu saikni ar Latviju. Vienam patīk, ka te skan viņa valoda, citam garšo Latvijā pagatavota maltīte, vēl kādam garšo Laimas šokolāde. Tā no sīkiem nieciņiem izveidojas mīlestība pret vietu, kurā dzīvo. Kāds krievu vēsturnieks (aizmirsu viņa vārdu) kādā no savām uzstāšanās reizēm ciniski teica – Latvija cīnījās par neatkarību, taču, kad to dabūja, 500 tūkstoši latviešu no tās aizbrauca. Tad jautājums – kādēļ tāda valsts vajadzīga? Jāteic gan, ka arī pašā Krievijā no debesīm nekrīt manna, turklāt, ja te patiesībā būtu slikti, šeit dzīvojošie krievi jau sen būtu aizbraukuši uz savu tēvu zemi. Mēs esam neatkarīgi tikai 24 gadus, tas nav garš periods un tomēr tikuši tālu uz priekšu. Arī aizbraucēji uztur sakarus ar tuviniekiem Latvijā, bieži brauc ciemos. Ir jānodala politiķi ar saviem dažkārt nepārdomātiem lēmumiem no zemes un tautas, kas te mīt. Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube atzīst, ka tā ir liela gudrība prast atdalīt šos jēdzienus. To prata arī tie, pie kuru kapiem 11. novembrī dodamies ar lāpām. Viņi zināja brīvas zemes cenu un par to atdeva dzīvību. Visur citur latvietis būs vienīgi svešinieks. Tikai te ir viņa mājas, un tikai te piemin kritušos par Latviju. Mēs viņiem esam parādnieki, tādēļ strādāsim godam, lai Latvija zeltu.
