Zinātnieki jau sākuši pētīt tos iedzimtības gēnus, kuri nosaka nacionālo piederību un rakstura savdabību.
Zinātnieki jau sākuši pētīt tos iedzimtības gēnus, kuri nosaka nacionālo piederību un rakstura savdabību.
Uzreiz jāteic, ka mums, latviešiem, iedzimtās īpašības visai grūti definējamas, jo vēstures gaitā esam pārāk stipri sajaukušies ar citiem etnosiem, ka varbūt vieglāk zinātniskajā pieejā izdalīt tā sauktos ziemeļnieku vai Baltijas piekrastes tautu gēnus. Salīdzinājumam varam minēt ebreju etnosu, kas saglabājis gandrīz nemainītu relikto gēnu bāzi vismaz kopš Vecās Derības laikiem.
Katra cilvēka genoms bez tiem gēniem, kas raksturo etnisko (nacionālo) savdabību, satur arī visai eksotiskus gēnus, kas uztur zināmas temperamenta un pat dzīvesveida īpašības. Viens no šādiem gēniem ir piedzīvojumu un avantūrisma nesējs, kas latviešiem itin bieži sastopams. Varam minēt faktu, ka jau PSRS laikos latvieši bija visai aktīvi kalnos kāpēji vai laivotāji pa trakojošām kalnu upēm, savukārt citi labprāt pieteicās strādāt gan neskartajās zemēs, gan Sibīrijas jaunceltnēs.
Mazskaitlīgu tautu uzdevums
Senākajos laikos notika Lielā tautu staigāšana, kad dažādu etnisko grupu kopienas centās uzmeklēt savai eksistencei nosacīti brīvas zemeslodes platības, sava veida nišas, kuras pēc zemkopības attīstīšanās kļuva par katras kopienas Apsolīto zemi. Senie priesteri tā arī uzskatīja, ka katrai tautai jādzīvo dievu jeb augstāko spēku noliktajā teritorijā. Stiprākie vājākos varēja kolonizēt, bet savu tēvu zemīti ikviens uzskatīja par to vienīgo vietu zem saules, kurā dzīvot un radīt bērnus. Izņēmums bija jauno kontinentu apgūšanas laiks, kad no pārapdzīvotās Rietumeiropas miljoni kolonistu plūda turīgas dzīves meklējumos te uz abām Amerikām, te Austrāliju. Tā kā pārceļotāji vienmēr apveltīti ar lielāku agresivitāti, viņu dzīvesveids ātri guva virsroku.
Arī latvieši itin čakli izceļotāji, sākot ar hercoga Jēkaba kolonizatora plāniem un beidzot ar Valdemāra aicinājumiem apgūt brīvās Sibīrijas platības. Dažos gadījumos mūsu tautieši viegli izšķīda vietējo tautu vidē, citos, kur veidojās latviešu ciemi, notika norobežošanās etniskās kopienās, kuras pat Staļina represijas nespēja pilnībā iznīdēt. Man dabiskāka liekas tieši šī tieksme turēties “kopā mugurām”, jo tas ir vienīgais ceļš, kā svešā vidē saglabāt savu nacionālo patību, savu ģenētisko datu bāzi. Taisnības labad jāteic, ka dažām citām tautām šī etniskā centrtiece izteikta daudz spēcīgāk, kamēr mūsdienās pat visai labvēlīgos demokrātijas apstākļos savu latviskumu cenšas saglabāt tikai maza daļa pēckara trimdinieku, bet mūsdienu darba meklētāju tūkstoši ļoti reti izrāda tieksmi biedroties, ar to atšķirdamies no lietuviešiem un poļiem, kuri “muguras kopā” principu ievēro daudz izteiktāk. Izsēšanās tieksme pasaules vējos brīžiem ir tik satraucoša, ka jāsāk bažīties par nācijas izdzīvošanu iepretī agresīvākajiem cittautu ieceļotājiem. Jo pilnīgi skaidrs, ka mazskaitlīga nācija savu īpašo pienesumu pasaules kultūras krātuvei var nodrošināt tikai tad, ja katrs etnosa loceklis stingri turas uz tā zemeslodes pleķīša, ko mums atvēlējuši augstākie spēki.
Esam pazaudējuši to latviskuma apziņu, kāda tika izkopta starpkaru periodā, kad katru latvieti iejūsmināja apziņa par iegūto neatkarību. Mūsu nacionālās sirdsapziņas spilgtākais etalons dzejnieks Andrejs Eglītis mūža nogalē mēdza apgalvot, ka ir tikai divas lietas, ko gribētu atgūt no savas jaunības, — tikties ar māti un piedzīvot savas kalpa zēna vasaras: “Tik skaista bija mūsu zeme un cilvēku brīvība. Mums mācīja aizstāvēt tēvu zemi skolās, ģimenē un kara dienestā, un tas man bija bauslis visupirmais.”
Kur mūsdienās esam aizpļundurojušies no šā svētā uzstādījuma? Kurā brīdī nacionālās pašsaglabāšanās gēnu pārmākuši citi?
Kad sāksim saprast, ka Latvija nespēs nekad atzelt pilnā spēkā bez latviskuma kultivēšanas sadzīvē un katra sirdī?
Vērtību nobīde
Ir tikai dabīgi, ja cilvēks meklē iespēju labāk nopelnīt. Sevišķi tad, ja nav īpašas piesaistes noteiktai specialitātei, piemēram, konkrētam darbam zinātnē. Ir tikai dabīgi, ja jauni cilvēki vēlas gadu vai divus pastrādāt ārzemēs, lai ne tikai pelnītu, bet pie reizes iepazītu pasauli, apgūtu valodas. Bet mūs nevar neuztraukt gadījumi, kad cilvēks ar vieglu prātu gatavs dzīvot vienalga kur, lai tikai būtu tālāk no “sūda Latvijas”. Un aizbrauc dāmīte, teiksim, uz Īriju, pēc gada atbrauc apciemot senčus, un, skat, pavīrs jau pie sāna. Labi, ja šis pavīrs ir eiropietis, bet gadās arī pavisam svešas civilizācijas pārstāvis, kurš, pats būdams klaidonis, gatavs agresīvā veidā uzspiest citiem savu kultūras izpratni un tradīcijas.
Stingri ņemot, tai dāmītei jābūt ar putru galvā, ja vieglu prātu precas ar pilnīgi svešu musulmani, nemaz necensdamās saprast, kas tas īstenībā par cilvēku. Un apprecas ar bandītu, kuram laulība ar eiropieti vajadzīga tikai uzturēšanās atļaujas iegūšanai, ar vīrieti, kuram dzimtenē jau divas citas sievas. Un cik neizmērojamai ir jābūt vieglprātībai, lai turpinātu dzīvot jaunajā mītnes zemē arī pēc daudzkārtējiem draudiem dzīvībai. Loģiski būtu domāt, ka gadījumā, ja draudēts tevi nogalināt, tad savāc savus bērnus un brauc atpakaļ uz Latviju, kur gan sociālās garantijas un peļņas iespējas mazākas, bet kur vismaz bērnus iespējams nokārtot drošībā.
Un ne jau tas vienīgais tāds gadījums. Lūk, vēl kāda dāmīte, kurai kopīgas nākotnes plāni ar bērnu un bērna tēvu, pēkšņi maina savu vērtību orientāciju un traucas islamticīga pakistānieša apskāvienos. Nāk prātā kāds latviešu pāris, kuru nenokārtotu papīru dēļ britu policija 24 stundu laikā izraidīja uz dzimteni. Dāmīte intervijā skaidroja, ka viņa vecāku paspārnē raud no rīta līdz vakaram, jo Latvija viņai ir sveša zeme, sveša zeme. Laikam tā varēja raudāt Ieva pēc padzīšanas no Paradīzes. Kur šiem ļautiņiem pazudis tas īpašais gēns, kas nosaka piederību tai ļaužu kopienai, ko saucam par latviešiem?
Dzīvojam šodienai
Tas ir parasts cilvēka dabai, ka dzīvojam tā, it kā šodiena turpinātos mūžīgi. Kad viena blēža banka par noguldījumiem solīja 90 procentu gadā, daudziem likās, ka tā būs vienmēr… un zaudēja visus ietaupījumus. Arī peļņā braucēji nereti domā, ka Latvijā valdīs nabadzība un korupcija simts gadu, kamēr pārtikušie Rietumi tikpat ilgi nemainīgi būs laimes zeme. Aptuvenas prognozes liecina, ka aina visai drīz var radikāli mainīties, un ir milzu tuvredzība, ja likvidējam, teiksim, cukura ražošanas nozari bez iespējām īsā laikā to atjaunot.
Pagaidām nevienam no mūsu politiķiem nav skaidra priekšstata par Latvijas nākotni, tajā skaitā par tautiešu aicināšanu Daugavas un Gaujas krastos, kur nule aizvien vairāk sāk trūkt darbaroku. Krievijā vēl dzīvo tūkstoši latviešu, kuri gatavi atgriezties senču dzimtenē, bet valsts līdz šim nespēj (vai nevēlas) uzņemt pat zinātņu doktorus. Tas pats sakāms par Rietumu latviešiem, kuru prasības gan augstas, bet kuru pienesums mūsu valstij būtu ievērojams. Kas aicinās mājās aizklīdušos zinātniekus, ārstus, jūrniekus? Par celtnieku aicināšanu jau domā lielās būvfirmas, bet kāda ir valsts programma? Darbaspēka trūkums pašlaik spiež uzņēmējus celt celtnieku algas, bet reģionu attīstībai vajadzīgs valstiski atbildīgāks redzējums.
Zinu, ka reti kurš tam noticēs, bet atļaušos apgalvot, ka tuvāko divu triju gadu laikā pasaulē notiks milzu pārmaiņas, kad bagāto zemju līdzsvarotā dzīve var tikt sagrauta nepārvaramo starptautisko pretrunu dēļ. Iespējama pat situācija, kad pasaule nonāk līdz reāla atomkara slieksnim. Tā nav apokalipses pareģošana, par to liecina tendences, kuras mums patīkamāk neredzēt. Un tad var pienākt brīdis, kad mazā Latvija būs palikusi kā sīka miera saliņa, kuras izdzīvošana būs atkarīga no mums pašiem. Ir labi, ka mums beidzot ir stabila valdība, bet bažas rada Kalvīša valdības pašpārliecinātība, ka visus oponentus tai iespējams ar cepurēm nomētāt. Vajadzētu mācīties no Repšes kļūdām, lai nebūtu jāmācās no savām. Neprasme uzklausīt sabiedrības viedokli ir gandrīz visu mūsu politiķu lielākā aušība. Augsti amati jau gudrības gēnu nevienam neiestāda. Varai vienmēr ir tieksme pašatjaunoties, tikai pasaules lielo procesu likteņus tas ietekmē minimāli.
Kādreiz radio viena dāmīte kategoriski iebilda pret tautasdziesmu dziedāšanu, jo viņai riebjoties “tā gaudošana”. Garīgas kaites grūti ārstējamas, bet varai un sabiedrībai jāstrādā roku rokā, lai atdzimtu patiess latviskums kā pamats patriotisma jūtām. Tas ir vienīgais ceļš, kā izdzīvot mazskaitlīgai nācijai.
