Vērtīgu dāvanu mūsu valsts dzimšanas dienas priekšvakarā Latvijai un tās ļaudīm pasniedzis latviešu jaunās filmas “Segvārds Vientulis” režisors Normunds Pucis un visa radošā komanda. “Segvārds Vientulis” ir filma, kas jāredz. Tā ir filma, kas pēc pēdējiem kadriem neļauj steigšus celties kājās un atstāt kinozāli, domas momentā pārslēdzot uz ikdienišķo dzīvi, kas gaida aiz zāles durvīm. Filmas spēks ir izvēlētais dokumentālas spēlfilmas žanrs (arī kino hronikas kadru un vēsturisku fotogrāfiju izmantošana), melnbaltais kadrs (izcils operatora darbs!), aktieru meistarība un komponista Riharda Dubras īpaši šai filmai radītā mūzika. Tas viss kalpo, lai mūsdienu sabiedrībai kaut nedaudz pavērtu nezināmu vēstures lappusi – Latgales nacionālās pretestības kustību (1944. -1956.gads), kas Latvijas teritorijā veica organizētāko un vērienīgāko pretošanos un aptvēra ne tikai Latgales, bet arī Vidzemes reģionus. Filmas centrā ir reāla persona kādas Latgales draudzes katoļu priesteris Antons Juhņevičs, kurš ar segvārdu “Vientulis” iesaistījās nacionālo partizānu cīņā. Vēlāk padomju vara viņu arestēja un Centrālcietumā izpildīja nāvessodu. Kāpēc mums tas būtu jāzina? Lai ieskatītos sevī un aizdomātos, uz ko līdzīgā situācijā (okupācijas režīmā) būtu gatavs mūsdienu cilvēks, – uz varonību, nodevību, padevīgu pakļaušanos? Un kura rīcība ir pareizā izvēle? Zīmīga sakritība, – nākamajā dienā pēc filmas noskatīšanās žurnālā “Sestdiena” izlasīju interviju ar ārstu, garīguma pētnieku Pēteri Kļavu, kurš norādīja – “galvenā pataloģija Latvijā šodien ir pielīst Maskavai vai Briselei bez ziepēm”. Un kurš nākamajos teikumos jau aizdomājās, ka varbūt tieši tas latviešiem palīdzējis izdzīvot un “tāpēc neesam pilnīgi izkauti šo gadu laikā”. Piekrist tam var tikai ar lielu rūgtumu, skarbi apjaušot mazas nācijas traģēdiju.
