Vakar, kā jau katru darba dienas rītu, pamostoties ieslēdzu Latvijas Televīzijas raidījumu “Rīta Panorāma”, kurā dzirdu, ka 6. novembrī šai televīzijai ir 60 gadu jubileja. Ja šo gada skaitli salīdzinātu ar cilvēka mūžu, tad gribas teikt, ka tas ir diezgan ilgs dzīves periods gan cilvēkam, gan arī televīzijai. Mūsdienās, kad reizēm informācijas gūzma gāž vai nost no kājām, vakaros vairs pat negribas nospiest televīzijas pults pogu. Taču ir daži raidījumi, kuru dēļ joprojām skatos valsts televīzijas galveno kanālu. Un atzīšos, ir arī spilgtas atmiņas par raidījumiem, ar kuriem kopā esmu uzaugusi. Tolaik bērniem nebija iespējas ne sērfot internetā, ne skatīties entos televīzijas kanālus. Bijām tik tiešām laimīgi, ja LTV demonstrēja bērnu filmas un raidījumus. Visspilgtāk no tām atceros filmu “Vārnu ielas republika”. Un, protams, vienmēr smaidīgo, mīļo un ar debešķīgu balsi apveltīto bērnudārza audzinātāju Lienīti. Ak, kā tolaik man gribējās tādu pašu audzinātāju un katru dienu – kā svētku dienu! Tolaik jau vēl nesapratu, ka bērnus īpaši sagatavo raidījuma ierakstam un tas viņiem ir smags un reizēm pat apnicīgs darbs. Pamatskolas laikā, gatavojoties iknedēļas politinformācijām, biju tik apzinīga, ka skatījos politisko notikumu apskates raidījumu “Globuss”, kuru vadīja spilgtais komentētājs Mavriks Vulfsons. Savukārt pēc tam topā bija muzikālais raidījums “Varavīksne”, kurā demonstrēja ārzemju mūzikas videoklipus. Šīs atmiņas varētu turpināt vēl un vēl, tāpēc šī jubileja ir ko vērta, jo mazliet atsauc atmiņā aizvadīto laiku, kas saucas – tolaik, kad augām, bija tā!
