Otrdien, braucot no Bilskas uz Smilteni, autobusu pieturā stāvēja viņš ar paceltu roku, otrā nemainīgi – zaļais, kantainais spainis. Apturēju mašīnu, kaut parasti stopētājus neņemu drošības apsvērumu dēļ. Taču kā gan nepaņemsi daudziem tik labi zināmo Dzintaru Strazdiņu. Ja kādam piemirsies, kurš ir Dzintars – tas, kurš savulaik vienmēr publiku paķēra ar savu uzstāšanos “Dziesmā manai paaudzei”. Savdabīgs, bet lādzīgs un ļoti interesants tipāžs. Dziedāšana noteikti ir viņa lielākā kaislība, tur šaubu nav, taču mani vairāk fascinē viņa darbaspējas un tā degsme, kas joprojām nav zudusi. Tāds arī bija mūsu sarunu temats neilgā brauciena laikā. Kamēr citi sēž mājās bez darba, čīkst un īd, ka nekas nav labi, visa pasaule uzgriezusi muguru, neviens nesaprot un vispār nemaz jau nekur nav brīvu darba vietu, Dzintars paņem savu zaļo spaini un dodas uz mežu vai purvu. Ja nemaldos, jau vairāk nekā desmit gadu bilskēnieša iztikas avots ir paša salasītās sēnes un ogas. Viņš stāsta, ka todien bijis purvā lasīt dzērvenes, kājas šajā laikā slapjas un nosalušas. Bet Dzintars nesūdzas, jo dzērvenes ved pārdot klientam uz Smilteni. Pilsētā pa šiem gadiem esot izveidojies savs klientu loks, tāpēc tirgū viņu, visticamāk, nesastapsiet. Un tā vīrietis dzīvo dienu no dienas, mēnesi no mēneša, gadu no gada. Reizēm viņu var tikai apskaust par uzņēmību. Atceros, ka 2012. gadā Latvijā bija pasaules popmūzikas zvaigznes Lady Gagas koncerts. Nopirku B sektora biļeti. Stāvot un gaidot koncerta sākumu, nespēju noslēpt izbrīnu par redzēto – A sektorā ar savu zaļo spaini rokās iesoļo tas pats Dzintars. Atliek vien teikt – beidziet gausties, sāciet dzīvot. Izvēle ir vienmēr.
