Jērcēnu pagastā dzīvo ģimene, kurā vīrs ar sievu pirmo reizi iepazinās Sibīrijā un tur arī kā paziņas izšķīrās, nenojaušot, ka pēc daudziem gadiem abi nejauši atkal satiksies Smiltenē un apprecēsies.
Jērcēnu pagastā dzīvo ģimene, kurā vīrs ar sievu pirmo reizi iepazinās Sibīrijā un tur arī kā paziņas izšķīrās, nenojaušot, ka pēc daudziem gadiem abi nejauši atkal satiksies Smiltenē un apprecēsies. Pēc tam, kad abiem aiz muguras būs palikušas ne gluži veiksmīgas pirmās laulības.
Tagad Daina Jukāme un Kārlis Koots kopā nodzīvojuši jau 28 gadus. Pagasta padomē Dainu un Kārli raksturo kā ļoti labus un atsaucīgus cilvēkus, kuri var būt par paraugu, kā dzīve jāveido laukos. Paša likteņa kopā savestie ar dzīvi ir apmierināti, kaut pārdzīvojumu nav trūcis.
“Dzīve bijusi tik bagāta notikumiem, ka grūti pateikt, kas mūžā bijis visnozīmīgākais. Galvenais ir tas, ka viss beigu beigās ir labi beidzies. Tas liek cerīgi raudzīties uz priekšu un dzīvot tālāk,” atzīst D. Jukāme.
Dzimis un audzis Sibīrijā
Uz Jērcēniem D. Jukāme un K. Koots pārcēlās 1990. gadā no Strenčiem. “Vīrs pēc dzimšanas un dabas ir laucinieks. Viņš nevarēja bez laukiem, bez zemes, tādēļ atnācām uz šejieni, nopirkām māju un iekārtojām piemājas saimniecību,” stāsta D. Jukāme.
Daina un Kārlis uzskata, ka šis gads bijis diezgan labs. “Nekas īpaši traks nenotika. Traucēja tikai sausums. Ja tas nebūtu ieildzis, tad viss būtu kārtībā. Es gan kartupeļus iestādīju ļoti agri, tādēļ karstā saule lielus zaudējumus neradīja,” stāsta Daina.
Kārlis ir dzimis un audzis Sibīrijā, bet pēc tautības ir igaunis. “Sibīrijā kopš cara laikiem ir dzīvojusi visa mūsu dzimta. Tur, Tomskas apgabalā, piedzima arī mans tēvs. Savulaik mūsu senči no Igaunijas aizceļoja uz Krieviju, lai meklētu apsaimniekošanai zemi. Mums Sibīrijā bija izveidota igauņu kolonija. Sibīrijā 1957. gadā piedzima arī mans dēls. Var teikt, ka trīs četras paaudzes tur dzīvojušas. Dainu ieraudzīju, kad viņa pēc kara mūsu pusē ieradās kopā ar citiem izsūtītajiem. Vēlāk viņa apprecējās ar man pazīstamu mehanizatoru, viņai piedzima dēls. Toreiz viņu pazinu tikai kā vienu no represētajām. Šad tad jau arī iznāca kādu vārdu parunāt,” stāsta K. Koots.
Sapņus nomaina darbs Sibīrijā
D. Jukāmei došanās uz Sibīriju gan bija asaru un izmisuma pilna. Turklāt viņu lopu vagonā aizveda dažus gadus pēc vecāku nāves. Tie bija divi smagi triecieni septiņu gadu laikā.
“1942. gadā nomira mani vecāki un es nokļuvu pie audžuvecākiem toreizējā Birzuļu pagastā. Viņus 1949. gadā izsūtīja, un tā es nokļuvu Sibīrijā. Toreiz biju astoņpadsmitgadīga meitene un šķita, ka dzīve sabrukusi. Raudāju visu ceļu līdz galastacijai. Tikko biju pieradusi pie dzīves audžuvecāku ģimenē, tā atkal bija jādodas pretim nezināmai nākotnei. Turklāt tas notika ļoti negaidīti. Tajā traģiskajā dienā audžumāti ar viņas meitiņu vedu uz Smilteni pie ārsta. Pēcpusdienā atgriezāmies mājās, sāku izjūgt zirgu. Te uzreiz pagalamā iebrauca kādi trīs četri vīri un lika sataisīties prombraukšanai. Atbraucēji mūs visu laiku mudināja pasteigties, tādēļ uztraukumā galīgi nesapratām, ko ņemt līdzi. Vienā maisiņā iemetu maizes klaipu, otrā gaļas gabalu, vēl paķērām kādu apģērbu, un tas arī bija viss. Sibīrijā strādājām kolhozā un veicām visus darbus, kas nu kuru dienu bija vajadzīgs. Mani norīkoja pie traktora par piekabinātāju. Vajadzēja traktoram likt klāt piekabes. Jaunībā to varēju, jo tad spēka netrūka. Ziemā fermā kopu aitas, bet nākamajā vasarā traktoristiem biju pavāre. Brīvākajās dienās mūs sūtīja pļavās vākt sienu. Sibīrijā apprecējos. Tā kā dzīvojām Krievijas igauņu kolonijā, ar vietējiem satikām labi. No Tomskas apgabala Latvijā atgriezos ar savu pirmo vīru un dēlu. Mūsu iepriekšējās mājas bija aizņemtas, tur dzīvoja citi, un mēs palikām pie radiem Strenčos,” atceras jaunību Daina.
Tomskas apgabalā katrs nodibina ģimeni
Kārlis atzīst, ka bija vietas, kur izsūtītos dēvēja par fašistiem un ar viņiem īpaši nedraudzējās. “Tā vairāk bija tur, kur izsūtītie dzīvoja kopā ar īstajiem sibīriešiem. Taču mūsu kolhozā, kur vairākums bija igauņi, visi baltieši satika labi. Pirmajā sestdienā pēc atbraucēju ierašanās sarīkojām balli, kārtīgi izdancojāmies un iepazināmies. Mūsu kolonijā svinējām arī Ziemassvētkus. Rotājām egli, rīkojām balli un dziedājām. Neviens neko neteica. Ja arī kādreiz parādījās kāds no čekistiem, tam vīri pielēja vairākas glāzes ar kandžu, un vēlāk viņš dziedāja kopā ar visiem,” smej K. Koots.
Kārlis Sibīrijā apprecēja citu latvieti un arī vēlāk atbrauca uz Latviju. “Tā vēlējās mana sieva, kaut pēc dienesta armijā domāju — ja reiz došos projām no Sibīrijas, tad uz Igauniju. Vēlāk gan pārdomāju, jo īpašas starpības nav — tepat ir gan Latvija, gan Igaunija,” stāsta K. Koots.
Liktenīgā un laimīgā satikšanās Smiltenē
Dzīvē tā notika, ka vēlāk no vīra šķīrās Daina, bet no sievas — Kārlis. Pagāja kāds laiks, līdz notika abu šķirteņu liktenīgā satikšanās.
Par to sīkāk stāsta D. Jukāme. “Biju aizbraukusi uz Smilteni un autoostā gaidīju autobusu, lai dotos uz mājām. Te uzreiz skatos — pazīstams cilvēks. Arī Kārlis mani pazina. Sākām runāties. Es pastāstīju, ka esmu šķīrusies, dzīvoju viena, un arī viņš man atzinās, ka palicis bez sievas. Es Kārlim un viņš man visu izstāstām kā pie biktskrēsla. Vēlāk viņš pie manis atbrauca ciemos, un pēc laiciņa apprecējāmies.
K. Koots atceras, ka sākumā vēl šaubījies, vai vairs kāda kopdzīve sanāks. “Dainai bija dēls un meita, arī man dēls un meita. Tagad mums par abiem ir četri bērni, vairāki mazbērni un man arī mazmazmeitiņa,” saka K. Koots.
Abu bērni kopā ar Dainu un Kārli kopā ir visās svētku reizēs. “Kopīgi svinam dzimšanas un vārda dienas. Lielākos svētkos atbrauc arī mana pirmā sieva. Nekāda pasaule mums nav jādala. Visi dzīvojam draudzīgi,” apliecina Kārlis.
Kopus sanākšanas pārmaiņus notiek pie visiem.
Sievai patīk cept tortes, vīram — muzicēt
K. Koots visu aktīvo darba mūžu ir nostrādājis par mehanizatoru. Viņam ir arī sava aizraušanās. Tikpat bieži kā traktora stūri viņš rokās ir turējis ermoņikas. Šo mūzikas instrumentu Kārlis iemācījās spēlēt patstāvīgi. “Neviens man mācību stundas nav pasniedzis. Manā dzimtā vairāki ir bijuši muzikanti. Muzicēja mammas brālis un mans tēvs. Iespējams, ka spēlētprieku esmu pārņēmis no viņiem. Sibīrijā bieži spēlēju ballītēs. Bija gan reizes, kad galīgi negribējās iet uz klubu. Visu dienu biju nostrādājies uz traktora, tādēļ vakarā prāts nesās tikai uz gulēšanu. Tad danču gribētāji devās pie mammas un lūdza, lai viņa mani pierunā paspēlēt kaut pāris stundu. Tās pāris stundas nereti gan ievilkās līdz četriem rītā. Tad atlika tikai aiziet uz mājām nomazgāt muti un doties uz darbu. Esmu ar citiem muzikantiem spēlējis arī Latvijā. Ja man tagad jāsaka, kā iemācījos muzicēt, nemaz nevarētu pateikt. Tāpat nezinu, kā sāku runāt latviski. Īpaši šo valodu neesmu mācījies. Sākumā iesāku runāt latviešu mēlē un turpināju sakāmo igauniski. Man bija labi darbabiedri, kuri to visu uztvēra draudzīgi, ar humoru un palaboja manus teicienus. Tā pamazām sāku runāt arvien tekošāk un tagad esmu atklājis — ja runāju krieviski vai igauniski, sakāmo jau domāju latviešu valodā,” stāsta K. Koots.
Savukārt Dainai vaļasprieks ir tortu cepšana. Viņai ir daudz klientu. “Esmu pavāre ar diplomu. Tagad pensijā cepu savu mīļāko kārumu — tortes. Lai iznāktu izcila torte, jābūt ļoti svaigiem un kvalitatīviem produktiem. Pie šā darba nedrīkst ķerties ar sliktu garastāvokli. Cepu tā saucamās klasiskās tortes latviešu gaumē,” saka D. Jukāme.
Vienmēr kaut kas jādara
Ģimenē darbi netiek dalīti. “Mums nav tā kā ar striķi novilkts — tie ir vīriešu un šie — sieviešu darbi. Vīrs gan nekad neaizmirst pajautāt, vai ūdens un malka ir ienesta,” saka D. Jukāme. Kārlis atzīstas, ka vienīgais, ko viņš pilnībā uzticējis sievai, ir ēdiena gatavošana. “Ko nu nedaru, to nedaru. Protams, kad esmu viens, badu neciešu. Kaut ko jau uz ātru roku pagatavoju,” ar humoru piebilst Kārlis.
Gan Daina, gan Kārlis uzskata, ka viņu satikšanās bijis laimīgs likteņa pavērsiens abu dzīvē. Par to, ko tad viņi viens otrā atraduši, Daina kautrīgi klusē, bet Kārlis atklāti pasaka: “Man Dainā patīk viss.” Saskanīgā dzīve dod arī spēku uzturēt skaistu sētu. Jērcēnu pagasta deputāte Ginta Gailīte stāsta, ka ik vasaru Kārlis un Daina rūpīgi kopj dārzu un rūpējas, lai viņu sēta patiktu katram, kas tai iet garām. Pie ieejas pagalmā saimnieks ir salicis dažādus savdabīgas formas akmeņus. Viens atgādina mežakuiļa galvu, cits līdzīgs lielai zivij. “Es nespēju sēdēt dīkā. Man pastāvīgi kaut kas jādara. Tikai tad jūtos mierīgi. Šos akmeņus atvedu mājās, kad ar ekskavatoru raku zemi. Tagad izdomāju, ka pie ieejas durvīm jāuzceļ veranda vēja aizturēšanai, lai ziemelis neizsaldē istabas. Mana mamma man no rīta līdz vakaram tecēja kā skudra, veikdama darbu pēc darba, un arī es esmu tā pieradis dzīvot,” apliecina K. Koots. Viņš domā, ka valdība laukiem varētu pievērst lielāku uzmanību. “Visur jūtams līdzekļu trūkums. Vajadzētu saprast — ja nebūs ko ēst laukos, arī pilsētā galds būs tukšs,” skaidro K. Koots.
Savukārt Daina pašlaik par galveno darbu uzskata gatavošanos Ziemassvētkiem. “Jādomā, ko likt galdā. Skaidri zinu, ka cepšu pīrāgus,” saka Daina. Kārlis piebilst, ka Ziemassvētkos galdā jābūt deviņiem ēdieniem, tad nākamais gads būs laimīgs.
