Brīnumu zeme. Launkalnieša Andra Klepera vērtējumā arī tā daļēji var raksturot Islandi — Atlantijas okeāna viļņu apskalotu salu, kurai tuvāk ir Polārais loks, nevis Eiropa.
Brīnumu zeme. Launkalnieša Andra Klepera vērtējumā arī tā daļēji var raksturot Islandi — Atlantijas okeāna viļņu apskalotu salu, kurai tuvāk ir Polārais loks, nevis Eiropa.
No Islandes līdz Dānijas galvaspilsētai Kopenhāgenai ir aptuveni 1400 kilometru. Nedaudz tuvāk — aptuveni 900 kilometru attālumā — atrodas Skotija.
Astoņi lati par zupu ir ikdiena
“Daži stāsti par Islandi ir tādi, ka šķiet — tā vairs nevar būt,” saka Andris, pieredzējis ceļotājs, kurš klātienē redzējis arī tādas eiropiešiem eksotiskas zemes kā Kenija, Peru, Venecuēla, Uzbekistāna un vēl daudzas citas.
Islande ir daudziem latviešiem nezināma, tikai nostāstos dzirdēta zeme. Tūristi uz turieni brauc salīdzinoši mazāk nekā uz citām Eiropas valstīm. Iemesli tam varētu būt divi — ceļojuma augstās izmaksas un skarbās Ziemeļu dabas “jaukumi”: lietus, kas bieži un lielā vēja dēļ līst horizontāli, nevis vertikāli, drēgnums un īsas dienas, jo Ziemeļu salā satumst agri.
Islandi no Ziemeļeiropas valstīm šķir aptuveni četru stundu ilgs lidojums. Pēdējā laikā aviobiļešu cenām ir tendence samazināties. To izmanto Latvijas tūrisma firmas un piedāvā ceļojumu uz Islandi. Andris uz turieni pavadīja “Impro ceļojumu” organizētu grupu. Ceļazīmes cena šajā gadījumā bija 1300 latu, nerēķinot izdevumus par ēšanu.
Ar ko vēl jārēķinās tūristiem? Islandē, augstas labklājības zemē, viss maksā dārgi. Sabiedriskajās ēstuvēs pieticīgi izvēloties zupu, ir jāšķiras no sešiem līdz astoņiem latiem. Andris uzsver, ka tas nav nekas ekstrēms, bet gan vidējā cena par parastu porciju. Ja cilvēks vēlas paēst sātīgāk, par otro ēdienu jāmaksā pat 30 latu. Piena pakas cena — aptuveni pusotra lata, ilgāk uzturoties Islandē, jau šķiet sīkums.
Salas iedzīvotāji var atļauties maksāt tik dārgi. Islandē ir augstas algas, un ļoti sakārtota sociālā joma. Bezdarbs ir aptuveni divi procenti, inflācija — pusotra procenta gadā. Islandieši norēķinās tikai ar kartēm. Tas ir iespējams pat kalna virsotnē, kur latvieši brauca ar sniega motocikliem, un mazā ciematiņā, kur piedāvā izjādes ar islandiešu zirgiem. Ļoti labi organizēta sabiedrība, secina Andris.
Uzsilda peldvietu okeānā
Islandiešus turīgus padarījusi viņu zemes tautsaimniecība, kuras galvenā peļņu dodošā nozare ir zvejniecība (Islandei Atlantijas okeānā pieder lielas zivju nozvejas platības), un bagātie elektroenerģijas resursi. Tos islandieši izmanto savām vajadzībām un arī pārkausē no Austrālijas, Meksikas un Brazīlijas ar kuģiem atvestus boksītus jeb alumīnija rūdu, no kuriem iegūst alumīniju. Tā ir laba peļņa. Alumīnijs ir pasaulē ļoti pieprasīts metāls, taču tā ražošanai vajag ļoti daudz elektriskās strāvas. Visas valstis šādu ražošanas procesu nevar atļauties.
Islandē ir divi elektrības ieguves avoti: kalnu upes un ģeotermālā metode ar ļoti lielu potenciālu. “No aptuveni divus kilometrus dziļiem urbumiem ārā nāk milzīgs ūdens tvaiks, jo apakšā vulkāniskā lava ir uzkarsējusi ūdeni. Tvaiku laiž caur turbīnu un pārvērš enerģijā,” procesu vienkāršoti skaidro Andris.
Islandieši var izmantot daudz vairāk dabas dotās enerģijas, nekā patērē šobrīd. Tāpēc viņi atļaujas ar silto ūdeni apsildīt savu galvaspilsētu Reikjavīku un vēl citus priekus. Piemēram, Atlantijas okeāna krastā ir norobežota pludmales daļa, kurā uzsilda ūdeni, lai varētu peldēties. Citādi tas nav iespējams. Okeānā ir auksti.
Pārbagātība ar elektroenerģijas resursiem ļauj islandiešiem siltumnīcās izaudzēt tomātus, gurķus un vēl citus dārzeņus, kaut arī saule viņu zemē ir skopa. Ar mākslīgo gaismu siltumnīcas ir izgaismotas arī nakts stundās.
Dzīvo uz pulvermucas okeāna vidū
Neraugoties uz augsto dzīves līmeni, Islandē, kura platības ziņā tikai aptuveni par trešo daļu pārsniedz Latviju, ir ļoti maz iedzīvotāju — aptuveni 300 tūkstoši. Pusi koncentrējusi galvaspilsēta Reikjavīka. Pilsētas atrodas salas piekrastē. “Ļoti mazapdzīvota valsts,” secina Andris. “Kaut ko līdzīgu vēl var sajust tikai Norvēģijas ziemeļos. Visu dienu braucām autobusā, un tikai vakarā šoferis pēkšņi iesaucās: “Vai ievērojāt? Tikko mums pretī pabrauca šodien pirmā automašīna!” Turklāt pusi no ceļa braucām pa valsts galveno autoceļu.”
Mazapdzīvotību varētu skaidrot ar skarbo dabu. Aptuveni pusi no Islandes teritorijas aizņem augstkalnu tuksneši, neauglīgi akmeņu lauki. Islandē ir arī ledāji, tai skaitā trešais lielākais ledājs pasaulē pēc Antarktīdas un Grenlandes, un joprojām kūpoši vulkāni un lavas lauki. Andris spriež, ka islandieši savā salā dzīvo kā uz pulvermucas okeāna vidū. Divi vulkāni ir aktīvi, un jebkurā brīdī var sākties vulkāna izvirdums. Salā arī zemestrīces nav nekas svešs. Islandi balsta divas kontinentālās plāksnes, kuras šķeļas uz pusēm.
Ja satumst, tad Islandē tumsa ir daudz lielāka nekā Latvijā. Katru dienu salā nepārtraukti pūš vējš, pārsvarā ar lielām brāzmām, atgādinot, ka šī ir sala okeāna vidū.
Kad Andris ceļvedī lasīja, ka Islandē līst horizontālie lieti, viņš brīnījās, kā dabā to var redzēt. Taču tā ir patiesība. Vējš pūš lietu tieši pretī. Lietussargs Islandē nav vajadzīgs, jo nepasargā no samirkšanas. Islandieši tērpjas speciālos lietusapģērbos.
Tiesa, vasaras Islandē ir gandrīz tikpat siltas kā Latvijā. Islande gan atrodas tuvu Polārajam lokam, taču gar salu plūst siltā Golfa straume. Pērn Ziemassvētkos Reikjavīka bija viena no retajām Eiropas pilsētām bez sniega. Sniegs bija pat Grieķijā un Spānijā.
Vēlaties pūdētu haizivi?
Līdzvērtīgi Islandes dabas ainavām Andris apbrīno salas iedzīvotāju dzīvessparu un optimismu. Islandieši ir atraduši veidu, kā tik skarbos apstākļos labi dzīvot, nevis vienkārši eksistēt.
No Eiropas valstīm tieši Islandē ir lielākais mūža ilgums. Pasaules mērogā islandieši šajā ziņā ir nākamie aiz japāņiem.
Salas pamatiedzīvotāji sevi uzskata par vikingu pēctečiem. Islandes izolētība veicinājusi senču dzīvesveida atsevišķu tradīciju saglabāšanu līdz mūsdienām. Jau pati islandiešu valoda ir arhaiskāka nekā citām Skandināvijas tautām un arī sarežģītāka.
No senču paradumiem islandieši neatsakās arī savā virtuvē. Arī tūristus no Latvijas vietējie iedzīvotāji laipni cienā ar pūdētām haizivīm. “Kad pagaršojām, bija cilvēki, kuri teica — neko sliktāku dzīvē nekad nav ēduši. Zivs smird pēc amonjaka, garša arī nav nekāda labā, bet gabals ir milzīgs. Un kur tad vēl viņu stāsts par pūdētajiem putniem alkiem, kuri ēšanai tiek sagatavoti, ierokot zemē!” piebilst Andris.
Ceļotājs arī secina, ka islandieši ir nācija ar lielu pašapziņu, ne visai mīl dāņus un stāsta par viņiem anekdotes, tā atgādinot par dāņu okupācijas laiku salā, un zināmā mērā ir bravūrīgi attiecībā pret Eiropu, Ameriku, Krieviju. “Islandieši ir pa vidu starp visām lielvarām un dara, ko grib. Viņiem nav savas armijas, taču ģeogrāfiskā izolētība atļauj bez tās iztikt,” spriež Andris.
Islandiešu raksturu veidojusi apkārtējā daba. “Islandē var redzēt, kādas ir īstas problēmas. Gandrīz visu laiku ir tumšs. Gandrīz visu laiku līst lietus. Nav augsnes zemkopībai. Kopumā tas ir izaudzinājis islandiešu raksturu. Sīkumi, piemēram, autobusa kavēšanās, viņiem nerūp, un tāda iemesla dēļ viņi nestreso. Tiesa, pirmā vieta, uz kurieni islandieši brauc atpūsties, ir Vidusjūra,” stāsta ceļotājs.
Sala kā atvērta dabas grāmata
Ko islandieši tūristiem piedāvā skatīt savā zemē? “Mums paveicās, jo mūsu maršruts veda apkārt visai salai,” priecājas Andris.
Īsākā laikā, divās līdz trijās dienās, priekšstatu par Islandi var iegūt, izbraucot Zelta loku apkārt Reikjavīkai. Galvaspilsētas apkārtnē ir varens ūdenskritums, salā lielākais geizers un vulkāns ar ledāju.
“Taču tas viss ir miniatūrā. Tikai apbraucot apkārt salai, var saprast Islandes īstos izmērus,” iesaka ceļotājs.
Islandieši sniedz tūristiem arī aktīvas atpūtas un izklaides iespējas. Ar kuģi ieved okeānā vērot vaļus. Piedāvā jāt ar Islandes mazajiem zirdziņiem, kuri atgādina ponijus. Islandē zirgu skaits divas reizes pārsniedz cilvēku skaitu. Turklāt vienīgais praktiskais veids, kā ļaudis izmanto zirgus, ir aitu sadzīšana rudenī mājās no kalnu ganībām.
Eksotika ir skatīties ziemeļblāzmu, zem klajas debess sēžot no pazemes nākošā siltā ūdenī.
Vērojot Islandes dabu, ģeogrāfs, kāds pēc specialitātes ir arī Andris, var reāli redzēt, kā veidojusies zeme. “Islandes sala ir daudzas reizes jaunāka nekā Ērgļu klintis pie Cēsīm. Man sala nedaudz atgādināja dabas grāmatu, kurā ir atvērta lappuse par to, kā veidojās zeme. Redzējām lavas lauku, kur vulkāns ir izvirdis pirms 20 gadiem, bet joprojām kūp un ir vietas, kur lava iekšpusē ir karsta.”
Pēdējais 2001. gada februārī Islandē izvirda Heklas vulkāns. Islandiešiem ir stāsts par citu, daudz senāku vulkāna Laki izvirdumu. Radies milzīgs putekļu mākonis, kuru vējš no Islandes aizpūtis uz Angliju un Ziemeļfranciju. Aptumšotās saules dēļ sekojuši divi bada gadi. Izcēlušies nemieri, un rezultātā dzimusi franču lielā revolūcija.
Andri pārsteidz vēl kāds fakts no Islandes vēstures. Gar salas ziemeļu krastu, kura apvidū neaug koki, plūst straume no Kanādas arhipelāga. Tā saistīta arī ar Sibīriju un šķērso Ziemeļu Ledus okeānu. Šajā krastā salinieku klani daudzās paaudzēs cīnījušies par noteiktu pludmales teritoriju, kurā straume skalo krastā no Kanādas vai Sibīrijas atceļojušus kokmateriālus. Viņiem tā bijusi bagātība.
“Islande pārsteidz ar daudzām lietām,” secina Andris. “Piemēram, ar to, ka pludmale var būt pelēki melna no vulkāniskiem pelniem. Tur ir apaļas bazalta lodītes, kuras vietējie sauc par melnajām pērlēm. Kaut tā ir maza nianse, taču citur pasaulē tā nav.”
Garlaicīgi nav nevienu brīdi
“Daba Islandē ir tik daudzveidīga, ka nevienu brīdi nav garlaicīgi. Tas un arī iepazītie Islandes cilvēki deva pareizo sajūtu, kāpēc esmu atbraucis tieši uz šo vietu,” atzīst Andris.
Taču, ja kāds ceļojumā dodas meklēt pilsētu piedāvāto izklaidi, tad Islande var nebūt īstā vieta. Naktsdzīve ir Reikjavīkā, taču alkohols, tāpat kā pārtika, ir dārgs. Alkoholisko dzērienu tirdzniecība turklāt ir valsts monopols, un grādīgos dzērienus pārdod tikai atsevišķos veikalos.
Tāpēc un varbūt arī salas izolētības dēļ Islandē ir zems nodziedzības līmenis. 2005. gadā valstī bija reģistrētas divas slepkavības.
“Islandieši nepamet savu zemi, lai gan dabas apstākļi ir skarbi. Izglītība, sociālā joma, nodarbinātība un viss pārējais ir sakārtots tik labi, ka cilvēki nevēlas doties projām. Pat mazajā Akureiri pilsētā ir universitāte ar dažādām fakultātēm. Islande ir viena no valstīm, kurās ierodas viesstrādnieki un reizēm tur paliek uz pastāvīgu dzīvi,” piebilst Andris.
