Ne es vienīgā, kuru sadusmojusi jaunievēlētās 12. Saeimas deputātes Lolitas Čigānes ierosinājums palielināt ministru algas par 800 eiro “uz rokas” mēnesī, lai šie “nabadziņi” beidzot saņemtu adekvātu atalgojumu par sviedriem slacīto darbu valsts labā. Neviens jau neapšauba šī amata svarīgumu, jo ministra portfelis nav tikpat viegls kā gaisīga pieneņpūka, taču vai laikā, kad “vecie” buki jau snaiksta kaklus pēc jaunām darba vietām, bet jauno ministru vārdi vēl miglā tīti, būtu jārunā par atalgojuma palielināšanu? Jāatzīst, ka Latvijā sabiedrība vienmēr valdības algas palielinājumu ir uztvērusi līdzīgi kā satrakojies bullis sarkanu lupatu, tāpēc cienījamā deputātes kundze ar savu ierosinājumu varēja nelēkt kā circenis uz sakarsētas pannas, bet vismaz nogaidīt, kad tiek nosaukts jaunā Ministru kabineta sastāvs. Vēl labāk – paciesties vismaz 100 “goda” dienas un tikai tad “izšaut” savu prieka vēstījumu par lielo algu. Tā būtu kaut nedaudz korektāka rīcība tautas acīs. Nav nekāds noslēpums, ka Latvijā dzīvojošie ir tik pārņemti ar izdzīvošanu, tāpēc vairs netic, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi. Ja deputāte sākusi runāt par valdības vīru un sievu adekvātu atalgojumu, kāpēc tad valdības gaiteņos nav dzirdīgu ausu par pārējo profesiju cilvēku cienīgu atalgojumu? Kāpēc kaimiņi – igauņi – jau tagad domā, ka strādājošiem, kuri saņem minimālo darba algu, to nevajadzētu aplikt ar nodokļiem, bet pie mums minimālās algas saņēmējiem algas dienā jājūtas kā visnožēlojamākāmm būtnēm pasaulē? Kāpēc jau šogad igauņiem minimālā darba alga ir 355 eiro mēnesī, bet jau nākamgad to plānots palielināt līdz pat 390 eiro. Savukārt Latvijā minimālā darba alga ir tikai 320 eiro mēnesī. Atbilde uz šiem jautājumiem ir vienkārša – Latvijas veiksmes stāsta pamatā ir naudas izvilkšana no visu mūsu kabatām. Bet vai valdībai ir citi risinājumi? Arī tas, ka tūkstošiem emigrējuši no Latvijas, nav bijis pietiekams arguments, lai sāktu šo problēmu risināt, kā tas pienāktos civilizētā Eiropas valstī. Diemžēl.
