105. turpinājums. Tā bija ritma un vizuālo gleznu sintēze, kas rada dzejas suģestējošo varu.
105. turpinājums
Tā bija ritma un vizuālo gleznu sintēze, kas rada dzejas suģestējošo varu. Tā skanēt var vienīgi patiesi klasiska poēzija.
Kādā pieklusuma brīdī izteicu apbrīnu par tik perfektu atmiņu.
— Kas nu vairs par atmiņu! Pirms šā trakā kara gan bija atmiņa. Absolūtā…
Jēdzienu “absolūtā atmiņa” dzirdēju pirmoreiz. Pats esmu dzimis ar biezām ausīm, bet vārdkopu “absolūtā muzikālā dzirde” es tomēr aptuveni sapratu. Manā laika sapratnē tas bija tā: cilvēks, kuram piemīt šāda dabas dāvana, var savu balsi ietrāpīt pareizajā notī bez toņdakšas jeb štimmgābeles. Bet absolūtā atmiņa?
— Es kādreiz varēju pēc vienas reizes pārlasīšanas vārds vārdā atkārtot jebkuru tekstu, jebkuru avīzes rakstu.
Ceļabiedrs vēl paskaidroja, ka esot nolēmis apciemot savus radiniekus kaut kur Gaiziņkalna pusē. Teicu, ka Ērgļu apkaimē vēl būs ļoti daudz sniega, ka mašīnas šādā nedaudz pakusušā jūklī diez vai ies uz to pusi, tur ceļi nav asfaltēti. Gan jau kaut kā. Nieka divdesmit kilometru!
Pēc tam vēl skanēja Medeņa dzejoļi. Skaista, suģestējoša poēzija, līdzīga brīnumam. Reizē moderna un dziļi latviska. Un es jutos mazs un niecīgs ne tikai tāpēc, ka pats tā nevaru, bet arī tālab, ka skaitos ceturtā kursa students, bet par šādas poētiskās bagātības esamību neesmu pat dzirdējis. Jau bija garām Taurupe, jau vilciens klandu klandu tuvojās mazajai Līčupes pieturai, vagonā vairs bijām palikuši divi vien. Cik ātri var aizskriet veselas trīs stundas! Sacīju, ka vēl pēc pieciem kilometriem būs Baltava, un tur izkāpšu arī es.
— Tad uz šķiršanos es jums nolasīšu vienu savu dzejoli.
Svešais pasmaidīja tādu mazliet sazvērniecisku smaidu un sāka skandēt pavisam pavasarīgu, gaišas smeldzes piestrāvotu dzejoli, kurā bija pieminēti Aiviekstes krasti un dzelteni pureņu ziedi, klusa nostalģija pēc kaut kā un dzidras sirds gaviles. Atsevišķas rindas neiegaumēju, to uztveri traucēja vagona klandoņa, bet ausīs gadiem ilgi turpināja skanēt kāds atkārtojums, gandrīz bez noteiktiem vārdiem, līdzīgs mūzikas motīvam. Dzejoļa krāšņā tēlainība, tvirtā panta forma un labi izsvērtā kompozīcija bija apbrīnojami līdzīga tikko dzirdētajai Medeņa dzejai, bet šāds iespaids var rasties arī vienādās izpildījuma manieres dēļ.
— Tas ir brīnišķīgs dzejolis, jums katrā ziņā vajag publicēties, — sacīju pēc neliela klusuma brīža, ar roku jau taustīdamies pēc mēteļa. Nepazīstamais sarunbiedrs tikai pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem:
— Varbūt… Var būt…
Novēlējām viens otram panākumus, un es pēkšņi atskārtu, ka nejauši sastaptajam cilvēkam ir bijis ļoti no svara ar kādu izrunāties par dzejas lietām.
Turpmāk vēl.
