Šoreiz pastāstīšu par situāciju, ko pati piedzīvoju šovasar, kad saule cepināja kā uz pannas. Ejot mājās un vērojot apkārtni, pēkšņi patiltē pie Pedeles upes ieraudzīju divus peldbiksēs izmetušos aizmigušus vīriešus. Turpat izmētātā tukšā tara liecināja, ka upes malā ir noticis pikniks. Jāatzīst, skats bija diezgan amizants, jo aizmigušie viens otru bija mīļi apņēmuši un tik saldi čučēja, iespējams, pat jaukus sapņus redzēja. Taču saule bija karsta, vīrieši puspliki, tāpēc piezvanīju policijai, lai atbrauc un novērtē situāciju. Man iešāvās prātā, ka vienkārši sareibušie var dabūt saules dūrienu un miegā nomirt. Iespējams, pārspīlēju, bet tajā brīdi es tā domāju un tā rīkojos. Manī vienmēr dzīvojusi pārliecība, ka cilvēkiem un dzīvniekiem, ja vien tas ir iespējams, ir jāpalīdz. Jāpalīdz arī tad, ja cilvēks ir iereibis, pakritis un nespēj vairs piecelties. Lai kā nepatiktu krāmēties ar neadekvātā stāvoklī esošu “homo sapiens”, tomēr dzīvot ar domu, ka cilvēks ziemas salā palicis guļam uz ielas, jo tu vienaldzīgi esi pagājis garām, nav tas pats labākais. To, ka nekad nespēšu paiet garām nelaimē nonākušam cilvēkam, sapratu jau vidusskolas gados, kad puisis, kurš mācījās vienā no paralēlklasēm, nosala naktī no 1. uz 2. septembri. Pēc pirmās skolas dienas klasesbiedri bija sanākuši kopā un brīvā dabā tā kārtīgi to nosvinējuši. Vienam no puišiem bija palicis slikti, viņš nolīdis maliņā un aizmidzis. Pārējie, neko ļaunu nedomādami, tik pasmējušies, guļošo apklājuši vēl ar kāpostu lapām, lai siltāk, un turpinājuši ballīti. Naktī visi devušies mājās, bet puisis palicis guļam… diemžēl uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc allaž “sacepos”, kad dzirdu stāstus, kad kāds izsaucis ātro palīdzību pie uz ielas pakrituša cilvēka, bet mediķi viņu norāj. Lai arī šis notikums ir sens, tas man atmiņā paliks uz mūžiem, tāpēc vienmēr aizdomājos, kā būtu, ja būtu?
