— Neturi mani, palaid mani vējā, — lūdzās krāsainā lapa kokam.
— Neturi mani, palaid mani vējā, —
Lūdzās krāsainā lapa kokam, —
Esmu tik krāsaina un daiļa,
Es neciešu, ka vējš mani mētā.
Vēlos saskatīt tavu stumbru no zemes,
Vai maz par daudz tas prasīts?
Vēlos būt vienkārši brīva,
Brīva no tavām važām…
— Muļķa lapa, — teica koks, —
Tavuprāt, šī dzīve tāds vien joks?
Tur skarbi vēji tevi sagaidīs,
Un sūrai dzīvei izmācīs.
— Nepamet mani, — lūdzās koks, —
Manā paspārnē tev klāsies labāk.
Bet lapa vēsi atbildēja:
— Nespēju šo ziņkārību ilgāk glabāt,
Kā ir tur, tur pie pārējām lapām?
***
Palaida koks lapu vējā,
Kļuva tai auksti un drēgni,
Ziema tad klāja pāri savu auksto kažoku,
Cik daudz raudu tad bija un moku…
Tad pagriezās lapa pret koku,
Nu saprata, ko izdarījusi,
Tā koku bija mācījusi,
Pati īsu mūžu dzīvojusi.