Palsmanes pagasta zemnieku saimniecībā “Briedīši” un tās govju ganāmpulkā dzīve pēc Krievijas ieviestā embargo rit lauku sētā jau agrāk ierasto gaitu. Lauksaimnieku organizācijas septembrī prognozēja, ka saistībā ar piena pārprodukciju un arvien rūkošajām piena iepirkuma cenām Latvijā tuvākajā nākotnē ir sagaidāmi saimniecību bankroti un lopu izkaušana.
Situācija daudzviet patiesi ir nokaitēta un jau tiek runāts par piensaimnieku protestu akciju rīkošanu, jo piena cenas jau nokritušās zem pašizmaksas. Taču “Briedīšos” spriež, ka ganāmpulkā vajadzētu vairāk ataudzējamo telīšu.
Paldies Dievam, ka tā!“Briedīši” ir bioloģiskā saimniecība, kurā pašu spēkiem, nealgojot strādniekus, saimnieko Sintija un Renārs Kārkliņi. Trīs bērnu lielās ģimenes ienākumu avots ir piena lopkopība – šobrīd vidēji 20 slaucamu govju lielais ganāmpulks. Pagaidām šis avots nav izsīcis arī pēc 7. augusta, kad Krievijas valdība nolēma uz gadu noteikt pilnīgu embargo lielākās daļas pārtikas produktu (arī piena) importam arī no Eiropas Savienības valstīm, tādējādi reaģējot uz ekonomiskajām sankcijām pret Krieviju saistībā ar tās agresiju Ukrainā.Krievijas tirgum priekšā aizliktā barjera krītot “Briedīšiem” trāpījusi mazāk sāpīgi, nekā kaimiņiem, vismaz šobrīd. Pienu Kārkliņi piegādā akciju sabiedrībai “Smiltenes piens”.“Paldies Dievam, ka tā! Mums ir stipri labāka situācija, nekā citiem pagastā, kuri acīmredzot pienu pārdod Rīgai. Paklausoties viņu cenas, paliek bēdīgāk,” saka Sintija. Kārkliņi arī pēc Smiltenes piensaimnieku samazinātās piena iepirkuma cenas saņem vairāk par valstī vidējo. “Uzņēmums “Smiltenes piens” saviem uzticīgajiem un pastāvīgajiem klientiem, piena ražotājiem, maksā par pienu cenu, kas ir stipri augstāka par vidējo valstī. Šajā momentā izdevīgākā situācijā ir tie piena ražotāji, kuri visos laikos bijuši uzticīgi Latvijas piena pārstrādātājiem, tai skaitā mums, un pienu nodevuši pa tiešo pārstrādei Latvijā, nevis izveduši no valsts,” saka a/s “Smiltenes piens” padomes priekšsēdētāja Gita Mūrniece. Lai palielinātu saimniekošanas apjomus, “Briedīšos” pirms diviem gadiem tika uzbūvēta jauna govju ferma, kas atrodas blakus pirmskara Latvijas laikā uzceltajai dzimtas dzīvojamajai mājai. Bankas aizdevums saimniekiem jāmaksā vēl astoņus gadus. Izgrozīties viņi varēšot arī pie jaunajām piena iepirkuma cenām, taču plāni par tehnikas parka atjaunošanu gan paputējuši.“Vecā tehnika sevi pilnībā ir izsmēlusi,” par zudušajām cerībām nopūšas Sintija un uzskaita visu, ko saimniecībā vajadzētu: vircas mucu, arklu, ietilpīgu piekabi, mēslu ārdītāju. Labi, ka vēl pirms Krievijas embargo esot iegādāta pļaujmašīna, sējmašīna, rulonu ietinējs un prese. Taču tagad galvenais ir nomaksāt fermas celtniecībai paņemto bankas kredītu, kaut uz ģimenes rocības jeb sev maksātās algas rēķina.
Trešā zemākā Eiropas Savienībā“Nav jau tā, ka tagad ir galīgais izmisums. Vienkārši neko lieku vairs nevar atļauties. Pēc lopbarības sapirkšanas nekas pāri drīz nepaliks, ja piena iepirkuma cenas ilgstoši turēsies zemas,” secina Briedīšu” kaimiņiene “Lejas Māleju” saimniece Daiga Upeniece. Pa “Lejas Mālejām” piena iepirkuma cenas kritums sit skarbāk. Piemājas saimniecība slaukumu no savām deviņām govīm nodod piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai “Drusti”, kas klientiem nodrošina piena savākšanu un realizāciju Latvijā ar starpnieku palīdzību. Septembra otrajā pusē PKS “Drusti” piena iepirkuma cena vidēji bija 20 līdz 21,5 cents par kilogramu. “Te apkārt daudzi dod pienu uz turieni,” piebilst “Lejas Māleju” saimniece.20 centi par kilogramu piena vairāku zemnieku vērtējumā ir kritiskā robeža, zem kuras uzturēt govis vairs neatmaksājas un piena lopkopībai ir jāvelk svītra pāri.Blomes pagasta zemnieku saimniecības “Dimanti” saimniece, Lauksaimnieku sadarbības organizāciju padomes (LOSP) piena grupas vadītāja Sandra Stricka gan norāda, ka zemnieki tādā gadījumā kārtīgi nerēķina līdzi saviem ienākumiem un izdevumiem, jo ražot pienu ir zem goda jau tad, ja kilograms piena maksā mazāk par 30 centiem. Arī viņas saimniecība ir neapskaužamā situācijā, jo par kilogramu piena no kooperatīva “Māršava” saņem 22 centus.To, kāda Latvijā bijusi vidējā piena iepirkuma cena septembrī, LOSP zinās šonedēļ. Taču S. Strickai jau ir informācija par saimniecībām, kas par kilogramu piena saņem no 16 līdz 19 centiem, un to vidū ir arī lieli piena ražotāji.“Jau pēc datiem uz 1. septembri Latvijā bija trešā zemākā piena iepirkuma cena no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kaut gan mūsu zemnieki iepērk resursus nebūt ne lētāk, kā citur Eiropā, turklāt mums platību maksājumi ir zemākie Eiropā,” uzsver S. Stricka. Nu jau aizejošā Latvijas valdība esot piemetusi pagali piena ražotāju sārtam, jo neatbalstījusi akcizētās dīzeļdegvielas limita pacelšanu līdz 100 litriem uz hektāru un noņēmusi papildus valsts tiešos maksājumus 2015. gadam, kas būs vislielākais sitiens lopkopības saimniecībām, piebilst “Dimantu” saimniece. “Šis varbūt ir īstais brīdis Latvijas piena kooperatīviem saprast, ka vajag apvienoties un ar savu lielo piena daudzumu iziet ārpus Latvijas tirgus,” spriež S. Stricka.
Vai latvieši izdzīvos visos laikos?“Lejas Māleju” saimniece Daiga Upeniece cer, ka tomēr viss būs labi. Viņi vismaz pagaidām iztikšot un izdzīvošot. Pie savas saimniecības jāturas visiem spēkiem, jo citu ienākumu tāpat nebūšot. “Man vairs nav tādi gadi, lai brauktu uz Smilteni strādāt par pārdevēju. Un ko Palsmanē var darīt? Visi skolās nevar strādāt, un arī SIA “Palsmane” visiem nevar darbu piedāvāt,” realitāti apzinās D. Upeniece.LOSP gaida, kad amatā tiks apstiprināts jaunās valdības zemkopības ministrs un turpinās jau ar Jāni Dūklavu iesākto diskusiju par valdības atbalstu Latvijas piena lopkopības nozarei, lai tā netiktu iznīcināta.Iespējams, daudz ko izšķirs šo ceturtdien, 16. oktobrī, Briselē gaidāmā ES dalībvalstu ministru tikšanās, lai spriestu par kompensācijām zemniekiem. Ja sarunu rezultāti Latvijai būs nelabvēlīgi, var sākties piena ražotāju protesta akcijas, kā jau izskanējis plašsaziņas līdzekļos.Ja Latvijas valdība lietas labā neko nedarīs, tad protesta akcijas kā zemniece atbalsta arī S. Stricka.“Mēs mierā neliksimies,” viņa uzsver. “Gaidām arī Eiropas Savienības (ES) atbalstu, jo šī ir politiska krīze. Uzskatu, ka ES ir jāsedz Latvijas piena lopkopības nozarei radītie zaudējumi, vai arī jāizmaksā kompensācijas, kā bija ar Latvijas cukuru, un beidzam pastāvēt. Taču Latvijas laukiem tas būtu milzīgs trieciens, jo mazie saimnieki ar 10 govīm pabaro savu ģimeni un izskolo bērnus, nevis iet uz pagastu prasīt pabalstu. Tieši tāda pabalstu izmaksa degradē cilvēkus, kuri darba devējam jau sāk prasīt ne tikai algu, bet arī labiekārtotus dzīvokļus ar pilnu komfortu,” norāda S. Stricka.Vēl jau arī nevar zināt, kā mazās piena lopkopības saimniecības ietekmēs plāni Eiropas Savienībā no 2015.gada 1. aprīļa atcelt piena kvotu sistēmu, bažījas “Briedīšu” saimniece Sintija. Tad vairs nebūs sviru, kā ietekmēt piena un tā pārprodukciju jau tā Krievijas embargo dēļ pārsātinātajā Eiropas tirgū.“Es gan esmu optimiste. Turpmāk var būt visādi, bet latvietis visos laikos māk izdzīvot,” saka S. Kārkliņa.
