Diskusijas par hipotekārā kredīta piešķiršanu pirmā mājokļa iegādei pēc “nolikto atslēgu principa” turpina virmot. Tas nozīmē, ka, ja kredīta ņēmējs kaut kādu iemeslu dēļ nespēj maksāt, turpinot savas saistības, viņš bankai atdod saņemtā mājokļa atslēgas un ir brīvs no uzņemtajām saistībām. Parādnieks atdod ieķīlāto (jauniegūto) īpašumu un līdz šim samaksāto, bet bankas nepiedzen atlikušo kredīta daļu. Šis princips sekmīgi darbojas, piemēram, ASV. Pret šo principu kategoriski iebilst komercbankas, solot, ka pirmā iemaksa augs līdz pat 40 procentiem no īpašuma vērtības, kas praktiski hipotekārā kredīta ņemšanu padara neiespējamu. Visa problēma ir apstāklī, ka bankas abpusējā darījumā negrib uzņemties nekādu līdzatbildību, uzskatot, ka visi riski jāuzņemas kredīta ņēmējam. Līdz šim tā arī bija. Nekustamo īpašumu cenas tā saucamajos treknajos gados bija uzpūstas neadekvāti lielas, taču bankas kredītus ļautiņiem meta gluži vai virsū, visādi rosinot tos paņemt. Arī man tuvu cilvēku vidū ir tādi, kuri tolaik ļoti labi pelnīja, paņēma lielu kredītu, taču krīzes gados nekādi nespēja atdot. Tagad īpašums ir atņemts, taču daudzu tūkstošu kredīts jāturpina maksāt. Nolikto atslēgu principa gadījumā tā nenotiktu. Protams, bankas vēlas nopelnīt pēc iespējas vairāk, taču gūt peļņu bez jelkāda riska, visu atbildību noveļot uz kredīta ņēmēju, nav godīgi. Bankām tomēr vajadzētu piesaistīt nekustamā īpašuma vērtēšanas ekspertus, lai tā novērtējums būtu objektīvs ilgtermiņā. Politiķi ir ieklausījušies sabiedrības viedoklī un šo principu atbalsta. Interesanti, ka banka “Citadele” jau vairākus gadus izsniedz kredītus pēc nolikto atslēgu principa, un vēl nevienas saistības nav beigušās ar atslēgu atdošanu. Varbūt komercbanku saceltā brēka ir pārāk skaļa un egoistiska?
