Līdzīgi kā par mūžseno jautājumu — kas bija pirmais — vista vai ola? —, var diskutēt arī par to, vai saimnieks izvēlas dzīvnieku vai notiek gluži pretēji.
Līdzīgi kā par mūžseno jautājumu — kas bija pirmais — vista vai ola? —, var diskutēt arī par to, vai saimnieks izvēlas dzīvnieku vai notiek gluži pretēji.
Pilsētnieki, kuri nemīl dzīvniekus, parasti aizbildinās ar šaurību un vēlmi neieslogot dzīvu radību viņiem nepiemērotā vidē. Laukos nereti ir nedaudz citādāk. Plašuma pietiek, mīļdzīvnieku — arī, bet dažiem saimniekiem piemirstas, ka, neraugoties uz brīvību, kaķim un sunim ēst gribas katru dienu.
Bērnībā iemācīta mīlestība
Tomēr pārsvarā pār šīm divām cilvēku grupām ir tie, kuri gan pilsētā, gan laukos ir pārliecināti, ka mīļdzīvniekam jābūt katrā ģimenē. Īpaši jau tajās, kur aug mazi bērni. Brantu pagasta “Sīļos” bērni jau paaugušies un dzīvo atsevišķi no vecākiem, bet mamma Dace Murāne atzīst, ka joprojām viņos mīt bērnībā iemācītā mīlestība pret cilvēka mazākajiem brāļiem. Daces vecākajam dēlēnam bijuši četri gadi, kad viņš izdzirdējis kaimiņienes teikto, ka mājas pagrabā uzradušies mazi kaķēni. Tolaik Daces ģimene vēl dzīvojusi daudzdzīvokļu mājā Smiltenē. “Paņemsim kaķīti, jo viņam nav māju,” — kuru mammu gan nepārliecinās šāds lūgums. Tā ģimenē ienāca pirmā personība — Jācis. Uzreiz jāatzīst, ka sākumā šī personība bijusi blusu nomocīts pūkains kaulu un ādas kamoliņš, kas tikai pavisam nedaudz līdzinājies kārtīgam mājas kaķim. Kamēr dzīvnieks atkopies, pagājis ilgs laiks.
Es zinu, ka tas ir jācītis
Kāpēc tāds dīvains vārds? Līdzīgi kā latgalietis populārajā latviešu filmā skaidro, ka viņš jau saka “kakis”, bet sieva saka, ka pareizi esot “kakis”, tā arī Daces bērni visus kaķus bērnībā dēvējuši par jāčiem. “Tas ir kaķītis,” teikusi mamma, bet mazais atbildējis: “Jā, es zinu, ka tas ir jācītis!” Tagad Jācim ir 16 gadu, un viņš ir pārliecināts, ka ir galvenais ģimenē.
Vēlāk smiltenieši atguva īpašumu Brantu pagastā un saprata, ka lauku mājās vajadzīgs arī suns. Diku saimnieki brauca meklēt uz Juglas dzīvnieku patversmi.
“Vienkārši iepatikās,” Dace secina, vaicāta, kāpēc izvēlējušies tieši šo kucēnu. Kad Diks ieradās “Sīļos”, viņš augumā bija mazāks par Jāci. Tad sācies īsts tracis.
Kaķim nebija saprotams, kā ģimenē var pieņemt kaut ko tādu. “Jāsit, un pa degunu!” Jācis lēmumu pieņēmis nekavējoties. Saimniekiem nācies mazo Dikiņu pa dienu nēsāt klēpī, jo Jācis savu attieksmi paudis nekautrējoties. Ar laiku kaķis tomēr sapratis, ka jāsamierinās ar jaunpienācēju. Tagad kaķis un suns ēd no viena trauka un konfliktu nav. Tomēr, ja Jācis nebūs labā omā vai Diks uz viņu nepareizi paskatīsies, sekos zvēliens, lai suns saprot, kurš te ir galvenais. Ar ietrenētu ķepu sitiens tiek tēmēts tieši pa degunu, jo — kāda gan nozīme dauzīt suņa biezo kažoku?
Nevis rējis, bet kliedzis
Aptuveni piecu gadu vecumā Jācis nopietni saslima. Pateicoties veterinārārstes Rudītes Bentes rūpēm, viņš brīnumainā veidā izdzīvoja un nu ir sasniedzis kaķa mūžam cienījamu vecumu. Saimniekiem tolaik šķitis, ka mīlulim rit pēdējās dienas, tāpēc draugi viņiem uzdāvināja Mikuci. Mazu, baltu pūkaini, kuru līdz ar pirmajām dienām “Sīļos” savā aizgādniecībā paņēmis Diks. Suns sekojis kaķēnam pagalmā un rūpējies, lai tas neaizklīstu, un rotaļājies ar mazo. Rezultātā abi sadraudzējušies, un saimnieki atzīst, ka runcēns iemantojis arī kādu sunim raksturīgu īpašību. Piemēram, kad pa attālo ceļu iet kāds svešinieks, abi reaģē līdzīgi. Kaķis uz palodzes un suns pie loga — abi vēro gājēju un rūc. Līdzīgi saboztas arī muguras spalvas, lai svešinieks neiedomājas tuvoties mājām.
Miks sunim ir parādā par savu otro dzimšanas dienu. Reiz saimnieki saposušies uz pilsētu, iedarbinājuši automašīnu un kādu gabalu jau pabraukuši, bet nav varējuši saprast, kas noticis ar suni. Diks nevis rējis, bet kliedzis, ja tā var nosaukt dīvainās skaņas, kas lauzušās no mašīnai līdzi joņojošā suņa rīkles. Saimnieki apturējuši mašīnu un, dzīvnieka vedināti, atvēruši motora pārsegu. Tur atraduši iespiedušos Miku. Lai atbrīvotu viņa iesprūdušo galvu, bija jāizņem akumulators un krietni jāpaķimerējas motora telpā.
Mašīnai ir divas priekšpuses
Pēc negadījuma Mikam interese par tehniku tomēr nav mazinājusies. Viņš ar patiku izpēta katru automašīnu un noglauž gar to savu balto kažoku. Ņemot vērā, ka tā kaķi cenšas pierādīt tiesības uz savu īpašumu, var secināt, ka viņam jau pieder krietns skaits transportlīdzekļu.
Arī Dikam ir īpašas vēlmes saistībā ar automašīnām. Sunim ļoti patīk vizināties, bet sēdēt viņš ir ar mieru tikai priekšējā pasažieru sēdeklī. Ja vadītājs, pēc suņa domām, brauc pārlieku ilgi, ķepainis ieraušas viņam klēpī. Ņemot vērā pasažiera iespaidīgo augumu, nekas cits neatliek, kā stāties uz nomales.
Reiz izvēlīgajam un pieredzējušajam autobraucējam nācies piedzīvot vilšanos. “Sīļu” pagalmā ieripojis pašvaldības busiņš. Kad durvis atvērtas, Diks sparīgi kāpis iekšā, lai iekārtotos savā iemīļotajā sēdvietā. Protams, ka lielākie logi automašīnā ir tur, kur parasti atrodas šofera sēdeklis. Iekāpis busiņā, Diks labu brīdi grozījis galvu un tad lēnu garu devies uz auto aizmuguri, apsēdies sēdeklī un novērtējis situāciju. Logs it kā liels, bet priekšpusē tāds pats. Tad devies uz priekšu un atkal pētījis. Ar pūlēm nācies pierunāt, lai kāpj laukā no svešās mašīnas.
Iespaidīgumu pastiprina sarkanas acis
Lai gan Diks fotogrāfijās izskatās nedaudz flegmatisks un viņa iemīļota nodarbe ir atpūta gultā, viņš tomēr ir lielisks mājas sargs. Saimniece domā — ja būtu nepieciešams, viņš cīnītos kā zvērs. Kad pagalmā ienāk svešinieks, Diks sabož spalvu, lai uz muguras veidotos spura kā krokodilam. Zvērīgā rūciena iespaidīgumu pastiprina sarkanas acis un no mutes tekošas siekalas. Viena acs ir pievērsta svešiniekam, bet otra vēro saimnieku. Ja rūcēju apsauc, viņš nomierinās, bet pirmais iespaids ir draudīgs. Līdz šim sunim nav nācies izmantot šo pāri plūstošo enerģiju, bet saimnieki pieļauj, ka joku tad nebūtu. Reiz viņš pie bikšu staras pieturējis kādu iereibušu garāmgājēju, bet zobus toreiz lietā nav licis.
Mīlestība parasti ir bez viltus
Nevienam no “Sīļu” četrkājaino saimes nav dižciltīgas izcelsmes, bet tas nemazina viņu vērtību un labās īpašības. Dace uzskata, ka dzīvnieku un cilvēku attiecības jāveido ar cieņu un mīlestību vienam pret otru. Arī kaķis un suns ir jāuztver kā personības. Pretstatā cilvēkiem, kuru rīcību prognozēt dažkārt ir sarežģīti, dzīvnieku uzticība, paļāvība un mīlestība parasti ir bez viltus. Visu mīlestību, kuru cilvēks viņiem velta, vienmēr saņem atpakaļ.
To noteikti apstiprinātu arī Jācis, Miks un Diks, kuri ir pārliecināti, ka tieši viņi ir veiksmīgi izvēlējušies sev saimniekus. Protams, cilvēki drīkst domāt, ka šī izvēle ir dota tikai viņiem.
