Smilteniešu novadnieka Edgara Grozas dzīve ir pilna izaicinājumu. Paveicis brīvprātīgā angļu valodas skolotāja misiju vienā Āfrikas valstī Ganā, viņš deviņus mēnešus mācīja angļu valodu citā – Lībijā, kas atrodas Ziemeļāfrikā, Vidusjūras krastā. Šās zemes galvaspilsētā Tripolē jaunieša skolēni bija Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošie policisti un Labklājības ministrijas ierēdņi. Lībieši grib atgūt Kadafi režīma laikā zaudēto, kad valstī faktiski vienai paaudzei bija aizliegts mācīties angļu valodu. Uzņēmīgākie un zinātkārākie to darīja nelegāli.
“Savā CV turpmāk varēšu ierakstīt – labi strādāju ekstremālās situācijās,” smaida Edgars, jo mācību stundas Tripolē neesot pārtraucis pat tad, kad uz ielas bija dzirdama šaudīšanās un sprādzieni. Arī tad, kad vietējie nekaro savā starpā, tādi trokšņi Lībijā ir ikdienišķa parādība. Ieroči tur ir teju visiem, un tirgū tos pārdod, tāpat kā gaļu, zivis, augļus un dārzeņus. Uz kāzām tiekot īrēti lidmašīnu apšaudei paredzēti ieroči, lai “salūts” skanētu iespaidīgāk. Eiropieša ausis nekam tādam nav uztrenētas, tāpēc Edgars sapņojis, cik jauki būtu vienu dienu dzimtajā Smiltenē pasēdēt pie Tepera ezera mierā un klusumā.Lībija ir valsts, uz kuru Latvijas Republikas Ārlietu ministrija šogad stingri iesaka nedoties un tos pavalstniekus, kuri jau atrodas šajā zemē, aicina izceļot no valsts. Tas tāpēc, ka šogad visā Lībijas teritorijā, it īpaši īpaši galvaspilsētā Tripolē, pastiprinājušās bruņoto grupējumu sadursmes un valstī pastāv augsti terorisma un cilvēku nolaupīšanas draudi.
Notur par Sīrijas bēgliKopš 2011. gadā nemiernieki gāza pulkveža Muamara Kadafi režīmu, Lībijā tā arī nav izdevies ieviest efektīvu valsts pārvaldi un likuma varu. Valstī uzdarbojas daudzas bruņotas kaujinieku vienības, bandas un radikālo islāmistu grupējumi, un valdība nespēj viņus kontrolēt. Vietējie jokojot, ka oficiālajai Lībijas valdībai varas ir tikai tik, cik tās ēku iekšpusē.Haoss Lībijā rada nopietnu satraukumu gan tās kaimiņvalstīs, gan Rietumos. Vardarbības dēļ valsti pametuši tūkstošiem lībiešu.Tādā zemē Edgars strādāja, piedzīvoja piespiedu “mājas arestu”, kad nemieru dēļ ilgāku laiku nedrīkstēja pamest mājokli un iziet Tripoles ielās, bet beigu beigās izkļuva no Lībijas sveiks un vesels. Drīz pēc viņa aizbraukšanas sākās ārzemnieku evakuācija. Piemēram, briti izvesti no Lībijas ar kuģiem pa Vidusjūru.Arī Edgars dzīvoja stresa gaisotnē, jo dzīve Lībijā nepavisam nav droša, un uzelpot brīvi varējis tikai tad, kad darba līgums beidzās un lidmašīna piezemējās Eiropā. Vienreiz jaunietim pat nācās piedzīvot bīstamu incidentu. Uzturoties Lībijā, pastāvīgi ir līdzi jānēsā pase vai identifikācijas apliecība, taču kādu dienu Edgars mājās aizmirsa maku ar dokumentiem un tieši tad viņu uz ielas apturēja armijnieku grupa, noturot par bēgli no Sīrijas.“Ja nav līdzi dokumentu, tad var apcietināt. No Tripoles zoodārza ir izvākti visi dzīvnieki un ierīkots cietums, kur varēja iemest arī mani. Par laimi, draugi mēģināja armijniekus pārliecināt, un mani neaizturēja. Kādam citam ārzemniekam no Anglijas citā reizē bija iesituši pa vēderu ar kalašņikova laidi un mēģinājuši apcietināt, bet viņš sazvanījis bosu un paglābās,” atceras Edgars.Taču nav bijis arī tā, ka Lībijā nebūs pilnīgi nekādas sadzīves un visas dienas aizritēs mācību bāzē, kā jaunietis domāja pirms ierašanās Tripolē. Viņam tika ierādīts dzīvoklis daudzstāvu mājā ārpus policijas mācību bāzes. Pārvietoties pa Lībijas galvaspilsētu varēja brīvi, taču ar ieteikumu to nedarīt pēc pulksten 21.
Izraida no valsts skūpsta dēļKādi tad ir lībieši, un kā viņi dzīvo? “Tripolē cilvēki ir ļoti laipni, pieklājīgi, diezgan turīgi. Viņiem patīk izrādīties ar to, kas viņiem ir, tāpēc uzaicina ciemos, izrāda savu māju, mašīnas un pārējo. Savukārt valdība naudu infrastruktūrā, arī ielās un ceļos, neiegulda, kaut ir naftas valsts. Lībijā par aptuveni diviem eiro ar degvielu var piepildīt pilnu automašīnas bāku,” iespaidos dalās Edgars.Viņam durvis uz lībiešu sadzīvi pavēra ielu basketbols, kam pateicoties, Edgars atrada līdzīgu valodu ar vietējiem iedzīvotājiem. Viņš pats spēlē basketbolu, tāpēc aizgāja uz tuvējo laukumu, iepazinās ar vietējiem jauniešiem, sadraudzējās, un jaunie draugi viņam izrādīja pilsētu un ielūdza ciemos.Lībija ir musulmaņu zeme, un ar viņu tradīcijām jārēķinās ikvienam ārzemniekam, kas šajā valstī uzturas. Tas attiecas arī uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Edgars izstāsta gadījumu ar kādu viesskolotāju sievieti, kura atbrīvota no darba un izraidīta no Lībijas bez atgriešanās tiesībām tikai tāpēc, ka Kārtības policija viņu pieķēra jūrmalā skūpstāmies ar vietējo vīrieti.“Musulmaņi arī netic tam, ka starp vīrieti un sievieti var būt draudzība. Viņu sievietēm sejas jāaizsedz, lai vīriešiem nerastos iekāre. Mājās ir istabas atsevišķi sievietēm un atsevišķi – vīriešiem, un arī tad, kad atnāk ciemiņi, sievietes bez atļaujas vīriešu pusē nedrīkst ienākt,” stāsta Edgars. Taču tas nenozīmējot, ka musulmaņi savas sievietes tur būrī. Lībijā labu izglītību varot iegūt neatkarīgi no dzimuma. Sievietes tiekot respektētas, varot izteikt savas vēlmes, arī pieprasīt laulības šķiršanu, ja viņām kaut kas nepatīk. Tajā pašā laikā, studentes, uzzinot, ka Edgars uzdāvinājis savai mammai velosipēdu, nopūtušās – “ak, laimīgā!”. Lībijā sievietes braukt ar divriteni nedrīkstot.
Kurš teicis, kā ir pareizi?Esot musulmaņu zemē, jāatceras arī tas, ka islāms aizliedz lietot alkoholu. Veikalos alkoholiskos dzērienus nepārdod. Līdz ar zeļ kontrabanda, un grādīgā dzira tiek ievesta no kaimiņvalsts Tunisijas. “Pats alkoholu īpaši nelietoju, bet draugi basketbolisti mani izvadāja pa tādām nelegālām tirdzniecības vietām – mazām, šaurām ieliņām, kurās stāv cilvēki ar ieročiem,” atceras smiltenietis.Ik rīts Tripolē Edgaram piespiedu kārtā sākās jau pulksten 6, kad miegu iztraucēja sauciens uz islāma lūgšanām, kas tika izziņots pa skaļruni vietējā mošejā.Tagad Edgars māca angļu valodu jau citā valstī – šoreiz tepat Eiropas kontinentā, Spānijā, Valensijas pilsētā. Taču Lībija ir palikusi viņa redzeslokā un arī sirdī. “Gribas redzēt, kā Lībija tiks galā un attīstīsies. Vienkāršajiem cilvēkiem tur nav ne vainas. Tas ir viņu dzīves stils, un kurš ir teicis, ka tieši mūsu, eiropiešu, dzīves veids ir pareizs?” rezumē Edgars.
