No 15. augusta Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskajā draudzē par mācītāju kalpo Gints Polis.
Viņa dzimtā vieta ir Raiskuma pagasts Cēsu pusē. Arī tagad viņš tur dzīvo un kalpo gan Cēsu sv. Annas evaņģēliski luteriskajā draudzē, gan vada LELB ārmisijas kalpošanu Indijā, uz kurieni regulāri katru gadu dodas misijas braucienā.G. Poļa ģimenē, kā tas bija vairumā ģimeņu padomju gados, nebija kristīgo tradīciju. Vienīgais, ko saistībā ar ticību viņš atceras, bija vecmāmiņa, kura pastāvīgi atgādināja, ka eglītei jābūt mājās nedēļu pirms Jaungada. Toreiz viņš tā arī nav sapratis, kādēļ omīte tā vēlas. Līdz ticībai Dievam viņš nonācis pa dažādiem ceļiem, caur visādiem pārdzīvojumiem. “Kristīts un iesvētīts es tiku 1990. gada 15. septembrī, taču pēc tam ne tuvu nedzīvoju kristieša cienīgu dzīvi. Viens no iemesliem bija tas, ka tajā laikā ļoti maz ko zināju par kristietību un praktiski to izdzīvot nemaz nemācēju,” atceras G. Polis. Viņš stāsta, ka daudz ir nācies pārdomāt dzīvi, it īpaši 90.gados, kad tā laika viņam pazīstamo uzņēmēju lokā varēja atļauties dzīvesveidu, kas sevī līdz mielēm ietvēra arī visa „pilnā pēcgaršas buķeti”. “Tad arī neviļus radās jautājumi – vai tā ir tā patiesā dzīve, ko vēlos dzīvot un vai tiešām šajā pasaulē nekā saturīgāka un vērtīgāka nav? Sāku nojaust, ka to sirds daļu, kas domāta Dievam, bet kurā tobrīd bija tukšums, nav iespējams mākslīgi aizpildīt ar kaut ko citu. Nebija tā, ka Dievs man piezvanīja pa mobilo tālruni un pateica – tev jākļūst par mācītāju,” joko Gints. Bijis tā, it kā neredzams un nedzirdams, bet ne ar ko citu nesajaucams kluss aicinātājs man teiktu: “Visu iepriekšējo laiku tu esi dzīvojis sev, bet tagad kalposi citiem. Nāc!”. Es paklausīju un gāju. 1999. gadā iestājos Rīgā, Lutera akadēmijā. Tad man bija 35 gadi,” par savu ceļu pie Dieva stāsta mācītājs.
Ir doma pastāvīgi strādāt ValkāG. Polis atceras, ka studiju sākumā nav bijis viegli, jo ticis iesviests it kā gluži citā pasaulē, par ko iepriekš neko sīkāk nav zinājis. Pirmā kalpošanas vieta viņam kā evaņģēlistam un otrā kursa studentam bija Pāles draudze. 2003. gada pavasarī viņš pabeidza Lutera akadēmiju un tā paša gada rudenī viņu ordinēja par mācītāju Rubenes draudzē. Viņš ir kalpojis arī Limbažu, Liepupes un Āraišu draudzēs, bet no 15. augusta ar arhibīskapa rīkojumu kalpo Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskajā draudzē.Vaicāts, vai Valkā mācītājs plāno kalpot visu turpmāko laiku, viņš atbild, ka būtu priecīgs redzēt ienākamies šīs draudzes ticības augļus arī pēc ilgāka laika, taču situācija var mainīties, jo arī iepriekš ir nācies piedzīvot brīžus, kad „ugunsgrēka dzēšanai” tiek nosūtīts citur, skaidro G. Polis.G. Polim ir ģimene. Viņa sieva strādā Siguldas Laurenču sākumskolā par skolotāju. Meita šogad sāka studēt.
Par draudzi vēl nevar spriestPagaidām mācītājs Valkā ir vadījis dievkalpojumus tikai dažas svētdienas, tādēļ vēl nevar spriest, kāda te ir draudze. “Mēdz būt situācijas, kad pirmais priekšstats ir tāds kā visa redzējums caur rozā brillēm, bet vēlāk atklājas visādas problēmas. Var būt arī otrādi. Tādēļ uz pirmajām mirkļa emocijām un izjūtām es vairs sen nepaļaujos, jo tās mani bieži ir piekrāpušas. Viena no mūsu sabiedrības tendencēm ir tā, ka priekšstatu par kādu cilvēku izveidojam no citu pieredzēm un uzskatiem, vēl pirms esam šo konkrēto cilvēku iepazinuši, bet, iepazīstoties tuvāk, zem kopīgi uzliktā zieģeļa atklājas iepriekš nenovērtēta vai, gluži pretēji, pārvērtēta personība,” saka mācītājs. Kad ieminos, vai skaitliski mūsu draudzi var saukt par stabilu un noturīgu kristiešu pulku, mācītājs atbild – draudžu dzīvīgumu nenosaka draudžu locekļu skaits. Tie ir tikai cipari. “Valkas – Lugažu draudzē pēc saraksta ir 183 locekļi. Taču dievkalpojumos šis skaitlis ir cits, draudzes ikdienas darbā atkal cits, tā ka skaitļi galīgi nav noteicošie,” skaidro G. Polis. Jautāju, vai tā būtu ticība, kas raksturo draudzes aktivitāti un rosību, G. Polis atbild: “Mums nav tāda aparāta, ar kuru izmērīt ticības lielumu katrā cilvēkā. Galvenais ir attieksme un tādu savstarpējo attiecību kopšana, uz kādām Kristus mūs aicina. Caur tām mēs gan ģimenē, gan draudzē, gan sabiedrībā kopumā apliecinām savu ticību. Īpaši tie ļaudis, kuri vēl nepieder draudzei, to visu vēro un izdara savu izvēli. Ja cilvēki konkrētās draudzes rīcībā saskata pretrunas starp vārdos sludināto un rīcību jau kā sistēmu, tad kāpēc viņam pievienoties šādai liekulīgai „kompānijai”? Šādā gadījumā draudze ir tikai butaforija.” Vai arī gluži pretēji. Ja ļaudis sajutīs attieksmi, ka draudze ir atvērta visiem un, lai arī pēc apkārtējo domām kāds būtu bezcerīgs grēcinieks, viņš šeit tiek gaidīts. Kristus saka:„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Un tas nozīmē, ka Baznīca pēc savas būtības ir vieta, kur pulcējas grēcinieki, lai Kristū tiktu izglābti no nāves un pazudināšanas.
Tagad saprot – tas bija impulss no DievaViņš atminas, ka arī pats kādreiz visai maz sapratis, ko Dievs grib, lai cilvēki darītu un kā Viņš tos uzrunā. “Pirms 38 gadiem sāku mācīties Murjāņu sporta internātskolā. Vasarā Jaundubultos mums notika treniņnometnes. Slodze bija liela, tāpēc vajadzēja gulēt pusdienlaiku. Blakus sporta bāzei bija neliels mežs, bet aiz tā – baznīca. Kaut kas manī it kā aicināja uz turieni iet. Pusdienlaikā miegs nenāca, piecēlos un aizgāju uz baznīcu. Pats nesapratu, kas mani uz turieni vilka. Vienkārši vēlējos pabūt baznīcā. Tagad es saprotu, ka tas bija impulss no Dieva. Viņš mani aicināja,” atceras mācītājs.
Cilvēka daba visur vienādaVaicāts, vai Dievs neredz, ka notiek karš Ukrainā, Sīrijā un kādēļ Viņš neiejaucas, mācītājs atbild, ka arī tā ir attieksme citam pret citu, attiecību veidošana un uzturēšana, tikai citā kvalitātē un mērogā. Jau pašiem pirmajiem cilvēkiem, Ādamam un Ievai, Dievs nevis uzspieda Savu gribu, bet deva izvēli palikt pie Viņa noliktās kārtības un baudīt Viņa mieru un svētību, vai ļauties tikt velna piemuļķotiem un nostāties pret Radītāju, bet tādā gadījumā jau pakļautiem nāvei un cilvēku savstarpējam ļaunumam. Mēs ne tikai zinām, kāda bija Ādama un Ievas izvēle, bet sekas nesam sevī. Šīs izvēles dēļ arī notiek kari,” apgalvo G. Polis. Viņš tā domā un atzīst, ka arī draudzēs bieži uzdod šo jautājumu, bet, ja cilvēki uzskata, ka mācītājs uz pilnīgi visu var dot atbildi, tad maldās. “Arī tas ir kā folklorizējies mīts, ka, ja kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta vai mūs piemeklē nelaimes un slimības, tas ir Dieva sods par izdarītajiem grēkiem. Domāju, ka uz šiem notikumiem jāraugās nevis kā uz sodu par kaut ko, bet kā jaunām iespējām un izmaiņām uz kaut ko. Zinu, ka daudzi mēdz vainot Dievu visās nebūšanās, saucot, kur tad Viņš ir, ka pieļauj kaut ko tik traku. Taču, ja daudzi cilvēki savā ikdienā dzīvo tā, it kā Dievs nemaz nebūtu, tad kādēļ viņi uzdod tādu jautājumu? Vainas novelšana uz citiem arī nav nekas jauns. Pēc savas izvēles nostāties pret Dievu, pirmie cilvēki saprata, ka ir pieļāvuši milzīgu kļūdu un grēks viņu sirdis satricināja, tomēr viņi mēģināja vainu novelt uz citiem. Ādams apsūdz gan Dievu, Kurš viņam tādu sievu ir devis, un arī sievu, kura pamudināja ēst augli no laba un ļauna atzīšanas koka. Ieva savukārt vainoja čūsku, kas viņu piemuļķoja. Neskatoties uz nodarīto ļaunumu, Dievs visiem cilvēkiem apsola glābēju. Jautājums tikai, vai vēlamies ar Viņu būt kopā,” saka G. Polis.Viņš uzskata, ka cilvēka daba neatšķiras, vai tā būtu Latvija, Indija, Amerika vai Austrālija. “Ādams visur ir vienāds. Atšķiras tikai izpausmes formas, bet cilvēcīgās dabas būtība ir tā pati. Par to es esmu pārliecinājies, kalpojot arī Indijā,” stāsta G. Polis.
Indijā bijis piecas reizesKad gribu sīkāk uzzināt par viņa kalpošanu Indijā, G. Polis pastāsta, kā tas viss sākās. “Mēs neesam izveidojuši un uzsākuši kādu jaunu ārmisijas kalpošanu, bet tikai turpinām mūsu Baznīcas pirmā bīskapa Kārļa Irbes meitas Annas Irbes 1933. gadā izveidoto Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārmisijas kalpošanu Karunagarapurī ciemā Dienvidindijā. Šobrīd misijas centrs atrodas Kalpundī ciemā, un no 2001. gada Indijas valsts institūcijās ir oficiāli reģistrēta kā Annas Irbes Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca. 2011. gadā mēs atjaunojām saikni ar šo misijas kalpošanu. Mans pienesums tur ir kopīga darbošanās ar vietējiem šīs baznīcas evaņģēlistiem un ordinētajiem mācītājiem. Palīdzu viņiem teoloģiskajos jautājumos un kalpošanā draudzē un viņi to tālāk praktiski pielieto savās kalpošanas vietās. Ar darbiniekiem sazināmies angļu valodā, bet tamilu valodā līdz šim esmu apguvis tikai pašas nepieciešamās frāzes. Indijā esmu bijis piecas reizes. Nākamā gada janvārī un februārī turp došos sesto reizi. Ņemot vērā to, ka Valkā kalpošanu uzsāku nesen, nākamajā misijas braucienā projām būšu tikai kādas sešas nedēļas,” stāsta G. Polis. Viņš atceras, kā iepriekšējā reizē 2. martā meitai svinējuši dzimšanas dienu. Toreiz viņa atradās Amerikā. “Visa ģimene bija trijos kontinentos. Meita – Amerikā, sieva – Latvijā, es – Indijā. Visi trīs sēdējām pie datora un sazinājāmies ar Skype palīdzību,” saka G. Polis.
Jāizskaidro, ko Dievs grib teiktKad vaicāju, ko šajā saspringtajā laikā mācītājs ir gatavs sprediķos teikt Valkas – Lugažu draudzei, G. Polis atbild, ka mācītājiem šī lieta savā ziņā ir atvieglota. “Mācītāja uzdevums ir nevis spriedelēt par Rakstiem, bet apliecināt to, ko Dievs caur Savu rakstīto vārdu runā uz mums. Mūsu uzdevums ir mēģināt skaidrot un kopīgi pārdomāt, ko Dievs attiecīgajā svētdienā vēlas mums teikt. Rakstu rindu lietošana Baznīcas gada attiecīgajā svētdienā ir sena kristiešu tradīcija. Baznīcai pēc būtības jau nav cita uzdevuma, kā grēkā kritušo pievest pie Kristus, lai Viņā grēcinieks tiktu apžēlots un izglābts. Visas pārējās aktivitātes ir tikai kā līdzekļi, lai šo uzdevumu veiktu,” apliecina G. Polis.Viņš novēl draudzei būt dzīvai Kristū, ņemt dalību Viņa misijā grēcinieku glābšanā, tā apkārtējai pasaulei apliecinot savu Dievu. Citādi baznīcā iešana būs tikai teātris, turklāt slikts un nekam nederīgs, bet Dievs mums vēlas dāvāt dzīvas un patiesas attiecības.
