Zinātāji apgalvo, ka Īrijā latviešu strādniekus varot sastapt uz katra stūra.
Zinātāji apgalvo, ka Īrijā latviešu strādniekus varot sastapt uz katra stūra. Nu jau valcēnieši darba meklējumos devušies arī uz Angliju un Itāliju. Tie ir cilvēki, kuri nebaidās riskēt vai arī nolēmuši beidzot darīt galu savai totālajai nabadzībai un sapelnīt naudu mērķu īstenošanai, piemēram, mājokļa vai auto iegādei vai izglītības iegūšanai.
Anonīmai sarunai ar “Ziemeļlatviju” piekrita sieviete, kuras vīrs Īrijā dzīvo un strādā jau pusotru gadu, un vīrietis, kurš Īrijā strādājis vairākas reizes. Diemžēl par laiku, ko valcēnietis pavadīja Anglijā, viņam palikušas sliktas atmiņas.
Skumji, jo neredz, kā izaug bērni
“Vīrs devās strādāt uz Īriju, jo ne Valkā, ne Rīgā neizdevās nopelnīt tik daudz, lai mēs varētu iegādāties, piemēram, māju un mašīnu,” stāsta Aija. Viņa mājās palika ar diviem bērniem — dēlu pusaudža vecumā un meitu. Sākumā bērni pārdzīvojuši, ka tēta nav mājās, bet tagad jau pieraduši pie šāda ģimenes modeļa. Aijai vīrs teicis, ka esot skumji, jo neredzot, kā izaug bērni. Aija jau pieradusi, ka reizēm mājās jāpadara arī vīriešu darbi, piemēram, jāieskrūvē spuldzes, bet šajos darbos liels palīgs ir dēls.
“Dēls palika tēta vietā. Viņš to apzinās un prot tikt galā ar šo pienākumu,” priecājas mamma. Arī viņai reizēm nākas būt uzstājīgai un nepiekāpīgai, lai bērni neiedomātos izlaisties tikai tāpēc, ka mājās trūkst tēva stingrās rokas.
Pirms došanās uz ārzemēm Aijas vīrs strādāja Rīgā. Kopējais ģimenes budžets bija ap 500 latu, bet sieviete uzskata, ka par šādu naudu var tikai izdzīvot, nevis atlicināt naudu lielākiem pirkumiem. Lēmumu par došanos prom no Latvijas ģimene pieņēma kopīgi.
Aijas vīrs Īrijā strādā nelielā fabrikā, kur gatavo durvis un logus. Sieva pie vīra ciemojusies divas reizes un pārliecinājusies, ka dzīves apstākļi ir labi, tomēr vīrs skumst pēc mājām un ģimenes. Aija uzskata, ka viņai Latvijā ir vieglāk, jo šeit ir bērni, vecāki un draugi.
Septiņi strādnieki īrē māju
“Vīrs kopā ar sešiem strādniekiem no Latvijas un Lietuvas Īrijā īrē māju,” stāsta Aija. Vīrieši paši sev gatavo maltītes, vienīgi reizēs, kad tur ciemojas Aija, ēst gatavo viņa.
Ikdienā Aija ar vīru sazinās ar īsziņām un sarunājas pa telefonu. Parasti vīrs zvanot sestdienās no interneta kafejnīcas. Tas samazina izdevumus par biežajām sarunām.
Aija sevi uzskata par stipru sievieti un ikdienā draugiem uz pleca neraud par to, ka vīra nav līdzās.
“Brīžos, kad pilsētā ieraugu staigājam ģimeni ar bērniem, tad paliek nedaudz skumji,” atzīst Aija. Viņa uzskata, ka tomēr dzīvē tas nav pats trakākais, kas sievietei jāpiedzīvo. Viņa pārliecinājusies, ka vīra prombūtnes laikā savstarpējās attiecības ir uzlabojušās.
“Dzīvojot šķirti, spēju novērtēt, ka vīrs ģimenes dēļ spēj uzņemties ne to vieglāko nastu. Dzīvojot kopā 15 gadus, vīrā neatklāju tik daudz labu īpašību, cik ieraugu šobrīd,” atklāj Aija. Pēc apprecēšanās jaunā sieva arī dzīvoja viena, jo vīrs pēc profesijas ir jūrnieks. Sākumā viņai licies, ka šā iemesla dēļ viņam būs nedaudz vieglāk dzīvot Īrijā, tomēr tā nav.
Viesojoties pie vīra, Aija apskatījusi arī Īrijas skaisto un reizē mežonīgo dabu.
“Īrijā cilvēki ielās redzami laimīgi, priecīgi un bez rūpēm, jo viņiem, salīdzinot ar lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju, nav sadzīves problēmu. Tur ir tāds miers,” pārliecinājusies Aija. Tomēr viņa nevēlas Īrijā palikt un strādāt bērnu dēļ, jo tur izglītības sistēma nav tik laba kā Latvijā.
Brīvdienās īri kopā ar ģimeni dodas nelielos ceļojumos, piemēram, uz Atlantijas okeānu. Īrijā strādnieki katru nedēļas nogali saņem algu, tāpēc viņiem nav problēmu ar iztikšanu.
Šobrīd Aija nezina, cik ilgi vīram nāksies strādāt svešumā. Viņa un bērni ar nepacietību gaida vasaru, jo tad vīrs un tētis brauks uz mājām atvaļinājumā.
Dublinā jūtas kā mājās
33 gadus vecais valcēnietis Jānis pirmo reizi uz Īriju devās pārdomāt līdzšinējo dzīvi un mēģināt izprast, kā dzīvot tālāk. Paralēli sevis iepazīšanai viņš strādāja. Jānim ir arī pieredze par viesstrādnieka dzīvi pārtikušajā Anglijā.
Jānis pirmo reizi uz Īriju aizbrauca pirms diviem gadiem. Sākumā viņš strādāja Dienvidīrijā — Ziemassvētku laikā mežā cirta eglītes. Diemžēl šis darbs bija maz apmaksāts, tāpēc vīrietim nācās meklēt citu.
Pēc pirmās neveiksmes Jānis kopā ar vēl pāris valcēniešiem brauca uz Dublinu. Šo pilsētu viņš sauc par otrajām mājām, jo tur dzīvo daudz draugu un paziņu. Jānis novērojis, ka valcēnieši cenšas turēties kopā un neveiksmes brīžos cits citam palīdz. Visbiežāk izskan lūgumi par palīdzību atrast darbu. Ja šo lūgumu nevar izpildīt, tad aizdot naudu.
“Dzīvojot svešumā, draugiem ir liela nozīme. Kurš tad palīdzēs, ja ne viņi?” jautā Jānis.
Braucot uz ārzemēm, jaunais vīrietis gandrīz nemaz neprata angļu valodu. Tagad viņš var gan iepirkties, gan sazināties ar darba devējiem.
Jānis Īrijā veicis dažādus darbus — staigājis pa kalniem un griezis dažādus zaļumus, kas nepieciešami puķu pušķu veidošanai, no lauka vācis dārzeņus, kā arī strādājis celtniecības darbos. Par Īriju Jānim ir tikai labas atsauksmes, savukārt Anglija viņam vēl ilgi rādīšoties sliktos sapņos. Uz turieni viņš aizbrauca gada sākumā ar kādas firmas starpniecību. Jānis kopā ar draugu strādājis siltumnīcās un vācis narcises. Ja darbs bija padarāms, tad sadzīves apstākļi — neciešami. Astoņi vīrieši dzīvojuši vagoniņā, kas domāts četriem cilvēkiem. Uz 400 cilvēkiem bijušas tikai divas automātiskās veļas mazgājamās mašīnas. Katram strādniekam izdots kārtas numurs drēbju mazgāšanai. Jānim tas pārsvarā bija jādara naktī. Dzīvojamā vagoninā maltītes bija jāgatavo, izmantojot gāzi. Strādnieki bieži palika neēduši, jo gāze konkrētā laikā noslēdza. Vīrietis uzskata, ka ārzemēs var strādāt tikai tad, ja pirmajā mēnesī var nopelnīt naudu biļetei atpakaļceļam. Strādājot Anglijā, to izdarīt nebija iespējams.
