Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, manā rīcībā vēl nav pilnīgu Saeimas vēlēšanu rezultātu. Kaut mēdzam sacīt, ka būtība slēpjas detaļās, bet zināmus secinājumus varam izdarīt arī pēc iepazīšanās ar kopējo ainu.Pirmais un pats būtiskākais secinājums ir tāds, ka līdz šim valdošā partiju koalīcija saglabājusies. Jaunums var izrādīties tas, ka turpmāk “Vienotība” vairs nebūs tik izteikta līdere valdības veidošanā, kur pārējie “mazākie brāļi” pēc kārtējā uzrūciena spiesti ieņemt miera stāju. Gan zaļzemnieki, gan nacionāļi savas pozīcijas nostiprinājuši, bet, ja ZZS atrod kopīgu interešu saskari ar Reģionu partiju, tad “Vienotībai” var nākties sarauties mazākai. Tas notiks arī tādā gadījumā, ja Solvita Āboltiņa patiešām paliks aiz borta. Ir gan citas iespējas, kā Āboltiņai iekļūt deputātu simtniekā, piemēram, partija var sarunāt, ka kāds cits no ievēlētajiem deputātiem atsakās no mandāta (vietā saņemot kādu prestižu un labi atalgotu darbiņu). Bet arī tad agrākās ietekmes šai dāmai vairs nebūs.“Saskaņas” panākumi ir bālāki nekā pirms trim gadiem, liekas, par septiņiem deputātiem frakcijā būs mazāk. Urbanoviča prātojumi, ka valdības sastādīšana jāuztic viņiem, ir tukša sapņošana, jo prezidents Andris Bērziņš jau aizrādīja, ka viņam jāvērtē arī iespējamie ministru kandidāti. Saskaņieši izliekas nesaprotam, ka viņu rindās būs grūti atrast tādus politiķus, kuriem SAB piešķirtu pielaidi valsts noslēpumiem. Tādu nav cerību iegūt arī Nilam Ušakovam. Tā kā Latvija drīz kļūs par ES padomes prezidējošo valsti, tad šādiem apsvērumiem īpaša nozīme.Jānis Urbanovičs, kurš sakās esam sociāldemokrāts, cita starpā cilvēku prātus pūlējās iegrozīt sev par labu, solot vecīšiem pensijas Zviedrijas līmenī. Tikai jāsaprot, ka zviedru pensijas balstās uz zviedru nodokļu sistēmu, kad ikviens strādājošais nodokļos samaksā vismaz pusi no saviem bruto ienākumiem. Zviedru tauta savu labklājību veidojusi 300 gadus, viņi to var atļauties.Daudzi cilvēki tomēr jūtas vīlušies tajā ziņā, ka “Saskaņas” panākumus esam gaidījuši pieticīgākus. Krievvalodīgo vairākuma nostāja Ukrainas jautājumā šīs partijas izredzes mazināja, bet daži runātīgi saskaņieši pēdējo nedēļu laikā izvērsa trokšņainu kampaņu pret bankas “Citadele” pārdošanu. Nav svarīgi, ka vienkāršā tauta nemaz nav kompetenta tik sarežģītos finanšu jautājumos, skaļais troksnis tomēr daudzus ietekmēja, liekot aizmirst akūtākas problēmas. Katrā ziņā “Vienotības” politiskā kļūda bija bankas pārdošanu veikt tieši priekšvēlēšanu gaisotnē, kad ikvienam demagogam vislielākās izredzes tikt sadzirdētam.Par labu “Saskaņai” nāca arī tas apstāklis, ka zināms sabiedrības locekļu slānis nemaz neizprot politisko virtuvi, tāpēc viņu balsojums uzskatāms par protestu, īsti nesaprotot, pret ko. Ja cilvēkam dzīvē neveicas pārāk labi, tad gribas meklēt vainīgos. Teiksim, valdība maksā mazas algas un mazas pensijas, nenodrošina darba vietas visiem, kas nemaz negrib strādāt. Ja gadās slikts darba devējs, atkal vainīga valdība.Ja runājam par darba iespējām tepat Latvijā, tad vasarā nejauši dzirdēju divu smilteniešu sarunu. Vīrs bija izrakstījies no slimnīcas, teicās meklēt piemērotu darbu. Sastaptais paziņa viņam sacīja: “Tā nav problēma, nupat visās malās meklē darbiniekus.”Tajā pat laikā jāteic, ka “Vienotība” pirms vēlēšanām tika krietni novājināta, Dombrovskim un Pabrikam pārceļoties uz Briseli. Lielā mērā tas Solvitas Āboltiņas nopelns, jo par Eiroparlamenta deputātiem bija iespējas virzīt mazāk populārus politiķus. Pareizi darīja ZZS, atbalstot savdabes Grigules sapņu piepildījumu, pie viena atbrīvojoties no neērta balasta.Man var iebilst, ka Pabrika likteni faktiski izlēma prezidents Andris Bērziņš. Bet ne jau viss mums tik klaji redzams, un Āboltiņa bija kļuvusi tik ietekmīga persona, ka viņai pakļāvās gan Valsts prezidents, gan SAB vadītājs Jānis Maizītis. Teiksim, Andrim Bērziņam pēc gada aktuāls jautājums par pārvēlēšanu uz nākamo četru gadu termiņu. Bija skaidrs, ka bez rudās intrigantes atbalsta šis mērķis nav sasniedzams.Šajos jautājumos ļoti precīzi izteicies politikas veterāns Andris Ārgalis (NRA, 3. okt.). Atcerēsimies arī paši, kā sākās Aigara Kalvīša noriets pēc mēģinājuma kādai nebūt kontrolei pakļaut specdienestus. Tagad šis jautājums bija atrisinājies it kā pats no sevis, jo visi speciālie dienesti bija nonākuši “Vienotības” pilnīgā pakļautībā. Izņēmums ir tikai KNAB tagadējais vadītājs Streļčenoks, kurš ar īsta baltkrieva ietiepību cenšas savu iestādi attīrīt no poļitruku uzraudzības.Un tad var notikt kuriozi, kad ministram Naudiņam tiek liegta pielaide valsts noslēpumiem (pēc neoficiālas versijas) it kā tāpēc, ka viņš potenciāli kādreiz var izpļāpāties. Bet SAB lēmumi Brokas un Naudiņa lietās saistāmi ar Solvitas Āboltiņas vēlmi nobīdīt malā nacionāļu jaunās formācijas politiķus, kuri prot ne tikai bārstīt politiskus saukļus, bet arī darīt praktiskus darbus.Tagad vērosim tālākos notikumus jaunajā spēku samērā.Pāris vārdu par jaunajām partijām. Parasti par jaunu partiju dibinātājiem kļūst izbijušie augstas klases ierēdņi, kuri paredzētos termiņus nokalpojuši un pēkšņi kļuvuši par bezdarbniekiem. Tāda ir Inguna Sudraba, tāds arī izbijušais Satversmes tiesas priekšsēdis Kūtris. Tāds arī kādreizējais Vīķes-Freibergas biroja vadītājs Mārtiņš Bondars. Ir labi, ja cilvēki atrod sev piepildījumu uzņēmējdarbībā, bet ir arī īpaši gadījumi. Jau tagad redzams, ka Sudrabai politika mazliet pasveša, bet cilvēks visu var apgūt – lai veicas. Man tikai gribas domāt par to, cik nevērīgi mēs izturamies pret saviem labākajiem kadriem.Vēl viena piebilde. Valkā no sarunām vēroju, ka daudzi devās balsot par Nacionālo apvienību tāpēc, lai izsvītrotu vienu odiozu personu. Jā, jā, es domāju to pašu, ko jūs.
