Bažas par to, vai Rīga spējīga sarīkot NATO galotņu apspriedi, izrādījušās nevietā.
Bažas par to, vai Rīga spējīga sarīkot NATO galotņu apspriedi, izrādījušās nevietā. Piecpadsmit neatkarības gados mūsu valsts paveikusi pietiekami daudz, lai varētu nostāties līdzās tām Eiropas zemēm, kuras savu tagadējo līmeni veidojušas sešdesmit gadu laikā.
Tie, kas mīl atgādināt, ka divdesmito un trīsdesmito gadu laikā Latvija paguvusi daudz vairāk, aizmirst, ka pēc Pirmā pasaules kara viss kontinents atradās drupās, tāpēc miera gadu atzelšana notika viscaur vienlaikus. Mūsu nepilnvērtības kompleksi veidojušies tāpēc, ka izaugsme notikusi uz citu valstu labklājības fona. Varam taču par fonu salīdzinājumiem ņemt pārējās PSRS atlūzas, un tad sapratīsim, ka varam būt pat lepni par sasniegto līmeni jau tagad, un labās atsauksmes par gandrīz nevainojamo NATO galotņu apspriedes noorganizēšanu ir tam liecinājums.
Lai Rīga varētu vienlaikus uznemt 26 valstu delegācijas un ap 1700 žurnālistu, bija vajadzīga gan hokeja čempionāta, gan Eirovīzijas konkursa sarīkošana, kas ikreiz saistījās ar intensīvu būvniecību un esošo ēku rekonstrukciju. Bija jāuzbūvē desmitiem jaunu un modernu viesnīcu. Ak, ja vēl būtu bijusi Nacionālās bibliotēkas ēka un mūsdienīga koncertzāle!
Un tie 35 miljoni latu, ko valsts atvēlējusi pasākuma rīkošanai, skurstenī nav jāieraksta. Paliks sakoptā pilsēta, paliks labāk apgādātā policija, paliks kārtības nodrošinātāju pieredze, bet klāt nāks jauni tūristu tūkstoši, kas darīs dzīvi rosīgāku.
Der pieminēt, ka šis fakts bija vienīgais līdzīgs starptautisks pasākums, kas tika pasargāts no antiglobālistu un anarhistu demolētājiem. Neviens gan nepiemin, ka Rīga ir izslavēta spiegu galvaspilsēta, bet šoreiz jāšaubās, vai Maskava būtu īpaši pūlējusies spiegu iesūtīšanā. Labi taču zinām, ka tepat Latvijā uz vietas atrodams pietiekami daudz smerdeļu, kuri gatavi kaitēt gan mūsu valstij, gan NATO, turklāt pilnīgi bez maksas.
Kāpēc Afganistāna?
Par vienu no galvenajiem NATO apspriedes jautājumiem kļuva bruņoto spēku līdzdalība Afganistānas situācijas atrisināšanā. Vispirms var jautāt, kāpēc tieši NATO jāpiedalās akcijā ārpus Eiropas. Tāpēc, ka pasaulē nav cita atbilstoša spēka, to pierādīja nesenā pagātne Dienvidslāvijā, kad ANO miera uzturētāju acu priekšā tika apslaktēti gandrīz visi Srebreņicas iedzīvotāji. Un vēl — esam aizmirsuši, ka Afganistānas putru ievārīja toreizējie senīlie vadoņi (Andropovs, Gromiko, Brežņevs un pāris maršalu) — tolaik, pirms 25 gadiem. Faktiski tas sākās jau agrāk, kad tika gāzta karaļa Dauda vara, kad Maskava atbalstīja marksistisko avantūristu Taraki, bet vēlāk ļāva varu uzurpēt ne mazāk avantūristiskam Aminam. Zinām, ar ko tas beidzās. Arī amerikāņi tikai pēc 2001. gada 11. septembra saprata, ar ko pasaulei draud talibu un Al Qaeda izveidotā starptautiskā teroristu perinātava.
Var spriedelēt, ka demokrātiju nevar uzspiest no ārienes. Amerikāņi pierādījuši, ka bija iespējams demokratizēt ne tikai nacistisko Vāciju un fašistisko Itāliju, bet arī tik eksotisko zemi Japānu. Vai ir iespējams likvidēt talibu kaujinieku pretestību? Savulaik PSRS pierādīja, ka ilgākā laikā izdevās pilnībā salauzt basmaču kustību Vidusāzijā. Kad 1966. gadā veselu mēnesi ceļojām pa tā saukto Pamira traktu, mēs nevienu mirkli nejutāmies apdraudēti, ko gan nevarētu cerēt tagadējā situācijā bandītisma pārņemtajos rajonos.
Padomju karaspēks ar 90 tūkstošiem karavīru patiešām nespēja uzveikt afgāņu pretestību, tagadējiem 30 tūkstošiem NATO vīriem panākumi daudz lielāki. Trūkums tikai tas, ka ne visas valstis saviem karavīriem atļauj veikt kaujas operācijas. Un ne tas vien svarīgi, ka ASV un Polija sola papildus nosūtīt dažus bataljonus, svarīgi arī tas, ka citas Eiropas valstis sūtīs helikopterus, bruņumašīnas un modernas elektronu sistēmas. Ir jārada apstākļi, lai Kabulas valdība tālāk pati spētu pilnībā pārvaldīt savu zemi. Līdz civilizācijai eiropiešu izpratnē tur vēl gadu desmiti vajadzīgi, bet svarīgi, lai tiktu likti šķēršļi terorisma eskalācijai.
Putins ar sprāguša ēzeļa ausīm
Nepelnīti lielu ievērību izpelnījās baumojumi par gaidāmo Putina ierašanos Rīgā, lai nosvinētu Francijas prezidenta Širaka jubileju. Kas attiecas uz abu prezidentu nosacīto draudzību, tad der pieminēt, ka vēl nesen Putinam draugos bija arī Vācijas Šrēders un Itālijas Berluskoni. Nu palicis Širaks vienīgais, bet arī Francijas savdabim kļuvis neērti Putinu ielūgt uz Parīzi — pārāk odioza slava apvij bijušo čekistu. Un, protams, Putinam nevarēja būt iebildumu satikšanos sarīkot Latvijā. Tikai viena nelaime — Latvija nav Krievijas guberņa, tāpēc šoreiz apsolītās ēzeļa ausis nācās noglabāt dziļāk azotē.
Jāatzīst, ka patiesību neviens žurnālists īsti nav sapratis, savukārt diplomātiem nav iespējams visu paust atklātā tekstā. Kaut mūsu prezidente bija nostādīta sarežģītā situācijā, izeja tika atrasta. Putinam un viņa komandai tika atgādināts, ka Latvija būtu ar mieru ielūgt Putinu ciemos, ja vien vizīte atbildīs starptautiski pieņemtajiem standartiem. Ja tā ir valsts vizīte, tad jābūt oficiālām sarunām, kas noslēdzas ar kopīgu komunikē. Ja tā ir darba vizīte, tāpat vajadzīgs apspriest kopīgus jautājumus, bet par rezultātiem jāinformē prese. Tā kā Putinu neviens no šiem līmeņiem neapmierināja, tad Kremlis plānoto vizīti atsauca, bet Širakam nācās samierināties ar Vīķes-Freibergas pasniegto torti.
Vienlaikus ar NATO sanāksmi Rīgā Maskava rīkoja NVS 11 valstu vadītāju apspriedi Minskā, kas savas bezjēdzības dēļ izskatījās pēc puiciskas mēles parādīšanas. Skandāls, ko izraisīja Lukašenko patvaļa ar Putina svītas žurnālistiem, neizskatījās pēc civilizētas starpvalstu attiecību prakses. Un ko var sagaidīt no apspriedes, kur Putins ar Saakašvili pat nesarunājas? Ieguva vienīgi Moldova, kura atkal varēs savus vīnus eksportēt uz Krieviju.
Slepkavību atbalsis pasaulē
Ja Poļitkovskas slepkavībā atklāti tiek vainots Putins, tad Ļitviņenko noindēšanā un Gaidara mīklainajā saslimšanā daudz neskaidrību pat angļu specdienestiem. Varam tikai iztēloties, ka angļi gan vainīgo personu noskaidros, bet Maskava visu noliegs un britu tiesai slepkavu neizdos.
Mūsu avīzes reizēm nodarbojas ar muldēšanu, kad Ļitviņenko nosauc par bijušo spiegu. Viņš nekad nav strādājis izlūkdienestos, bet FDD pārzināja cīņu ar kontrabandistiem, izmeklēja korupcijas gadījumus. Kas ieinteresēts pārlieku runīgā emigranta novākšanā? Acīmredzot jādomā, ka Kremļa spēka struktūru paspārnē izveidojusies slēgtā bijušo čekistu un armijnieku grupa, kura ar slepkavībām prezidentu Putinu cenšas padarīt par savu ķīlnieku, lai vara paliktu “šķēpa un kinžala” varoņu rokās arī pēc 2008. gada vēlēšanām.
Krievijas specdienesti sen izstrādājuši dažādas indes, ar kuru palīdzību novākt politiskos pretiniekus. Vismaz Staļinam tas beidzās traģiski, jo ir pietiekams pamats domāt, ka “tautu tētiņu” 1953. gadā noindēja Berija, baidīdamies, ka jaunceļamais cietums Maskavā domāts tieši viņam. Ka Krievija arī mūsdienās mēdz nogalināt savus pilsoņus ārzemēs, neviens nešaubās, jo Putins atklāti to sludinājis. Un Katarā uzspridzinātais Jandarbijevs tam liecinājums.
Neparasts ir Ļitviņenko indēšanas veids, lietojot radioaktīvo poloniju 210. Tā ir viela, ko iespējams iegūt tikai elementārdaļiņu paātrinātājos, izotopa sairšanas periods ir tikai 138,4 diennaktis. Toksiskumu rada alfa daļiņas, kas neizplatās telpā, bet ķermenī tiek iznēsātas ar asinīm, bojājot iekšējos orgānus. Ievest Anglijā šādu vielu iespējams ar diplomātiko pastu, bet nelaime tā, ka visi, kas nonākuši saskarē ar poloniju, kļūst par radioaktīviem izstarotājiem, atstājot iezīmētas pēdas itin visur — līdzīgi kā suņi iezīmē ar smaku savas teritorijas robežas.
Zīmīgi, ka pasaulē nevienam nenāk ne prātā Ļitviņenko nāvē vainot Blēru, visi norāda Putina virzienā.
Daži vārdi par Jegoru Gaidaru. Savulaik boļševistiski noskaņotā Augstākā padome viņām neļāva līdz galam īstenot ekonomiskās reformas. Pēc tam Gaidars atteicās no politiskās darbības, kļūdams par ekonomistu ar pasaules slavu. Impēriskajiem spēkiem viņa grāmatas var gauži nepatikt. Savu jaunāko grāmatu Gaidars nobeidz ar secinājumu: “Krievijā vieglāk radīt demokrātijas mulāžu, nevis iedibināt patiesu demokrātiju.
