“Es nepārstāvu Latviju, es pārstāvu savu vēlētāju intereses,” ne bez pārākuma un ironijas skanēja eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas replika, kad tikšanās reizē pagājušajā nedēļā viņa komentēja kādas žurnālistes teikto, ka viņai kauns, ja Latviju Briselē pārstāv Ždanoka. Jā, Ždanoka ir ievēlēta no Latvijas, bet nepārstāv ne Latviju, ne Latvijas tautu. Viņa stingri un agresīvi pārstāv krievvalodīgo intereses, visiem veidiem propagandējot, ka Latvijā valda fašisms. Protams, te var izvērst diskusiju par šo tēmu, bet runa nav par to, runa ir, ka par deputāti no Latvijas Ždanoka kļuva tikai ar 28 tūkstošiem balsu. Šie 28 tūkstoši Latvijas pilsoņu atbalsta Ždanokas idejas, un tas ir tikai normāli, ja viņiem arī ir iespēja par savu interešu aizstāvi nobalsot. Bet vai pie šiem Ždanokas atbalstītājiem sevi pieskaita tie, kuri uz vēlēšanām neaizgāja? Diez vai, bet katram, kurš negāja vēlēt, vajadzētu piespraust sev pie spoguļa zīmīti ar tekstu – es palīdzēju Ždanokai kļūt par EP deputāti. Jo tā ir patiesība. Ja nebalsotāji savu balsi būtu atdevuši par tiem, kas pārstāv Latviju un Latvijas tautu, Ždanoka Parlamentā neiekļūtu un tagad Krievijas TV kanālos nedižotos ar saviem panākumiem kā Eroparlamenta deputāte, kas Briselē rāda, skaidro, cik slikti Latvijā izturas pret krieviem.
Rīt atkal Latvijā vēlēšanas. Šoreiz prognozes ir visai satraucošas, jo trešā daļa aptaujāto cilvēku atzinuši, ka nezina, par ko balsot. Jā, nav izteiktu līderu mūsu valstī, harismātisku personību, par kuru celtos un kristu vairākums Latvijas pilsoņu. Katram ir kāds politiķis, kas patīk, bet nav tāda, kas patiktu vairākumam. Varam par to dusmoties, bet varam skatīties reālistiski. Kā es izvēlos, par ko balsot? Protams, arī es dusmojos uz visu to “bardaku”, par kuru dzirdu ziņās, bet tikpat labi saprotu, ka informācijas pieejamība ir demokrātijas sastāvdaļa. Tikai totalitārisma režīmā, kādā mēs jau esam bijuši, drīkst runāt, rakstīt par labām lietām, jo pastāv stingra cenzūra. Bet vai tāpēc tajā režīmā nebija korupcijas, valsts izzagšanas, blatu sistēmas un viss cits, kas mums nepatīk? Arī šobrīd pie varas esošie, gan valsts institūcijās, gan vietējās, vēlētos, lai sliktās lietas nenāktu atklātībā, bet preses brīvība un demokrātiskais valsts pārvaldes mehānisms nodrošina to, ka uzzinām kā par labo, tā slikto, lai spētu analizēt, saprast, kas ir kas. Domāju, ka šī brīža politiskajā situācijā, kad ir tik reālas briesmas Latvijas neatkarībai, katram jāapzinās, ka partijas, par kurām jāizdara izvēle, sadalās divās nometnēs – vienā tās, kas redz Latviju Eiropā kā neatkarīgu valsti, un otrā tās, kas redz Latviju kā Krievijas draudzeni ar visām no tā izrietošām sekām. Pirms vēlēšanām ir bijis pietiekami daudz informācijas par partijām, to līderiem, labajiem un slēptajiem darbiem, lai domājošs cilvēks saprastu, kādas partijas kurā nometnē ietilpst. Ir jāspēj izanalizēt, kuras partijas varētu samesties kopā, lai Latviju virzītu pa to kursu, kuru uzskata par pareizu. Ir jāspēj saprast, kas notiks, ja vairākumu iegūs, piemēram, „Vienotība”, un kas, ja „Saskaņa”. Ar ko kopā sametīsies Sudrabas partija? Kas īsti aiz ādas zaļajiem zemniekiem un vai par lokomotīvi pieteiktais Lembergs tiešām ir Latvijas glābējs vai tikai ēsma, jo premjera amatu nekad neuzņemtos? Jāpadomā arī, vai tiešām cilvēkiem ir tik īsa atmiņa, lai aizmirstu, kuru cilvēku valdīšanas laikā Latvija iekrita krīzes bedrē un kāpēc bijušie apvienojušies atkal vēlas tikt pie teikšanas. Ir jāspēj saprast, ka krievvalodīgie diez vai balsos par kādu no tā sauktajām latviskajām partijām un viņu balsis sadalīsies starp „Saskaņu” un Ždanokas Krievu partiju. Bet latviešu? Vai ir vērts atdot savu balsi par partiju, kurai nav cerību iegūt pat vienu mandātu Saeimā? Ir jādomā. Tie laiki, kad TV rādīja un presē rakstīja tikai par labajiem darbiem un kad bija tikai viena partija, par kuru jābalso, ir aizgājuši. Nu mums ir ne tikai tiesības vēlēt, bet arī pienākums. Pienākums atdot savu balsi par Latviju un tiem cilvēkiem, kuru atbildība būs lemt par dzīvi Latvijā. Un katram, kurš tagad spēj pateikt – man viss riebjas, es balsot neiešu, jo nav par ko, jāapzinās, ka tieši viņš ir pret Latviju. Tieši viņš pieļauj, ka pie lemšanas tiks tie, par ko balsot vēlētos vismazāk.
