104. turpinājums. Vajadzēja atzīties, ka mazliet blēņojos gan, bet neko sevišķu uzrakstījis neesmu.
104. turpinājums
Vajadzēja atzīties, ka mazliet blēņojos gan, bet neko sevišķu uzrakstījis neesmu. Varbūt es varot parādīt viņam? Sākumā mēģināju atvairīties, bet beigu beigās tomēr izvilku no portfeļa tikko studentu avīzītē nodrukāto bērnu dzejolīšu ciklu “Mans mīļākais draugs” — tādus mīlīgus pantiņus par rotaļīgu kaķēnu. Teorētiski jau toreiz it kā atzinu Valda Luksa nievājošo attieksmi pret sunīšu un kaķīšu dzeju, bet praksē tomēr biju rīkojies citādi. Toreiz jau zināju, ka daļu no šā cikla drukās jauno autoru almanahā “Jauno Vārds”, tāpēc biju pārliecināts, ka gluži kaunā man nebūs jāsarkst svešinieka priekšā. Vīrietis pārlasīja neparasti ātri, it kā acis vien pārslīdināja tekstam, un noteica, ka iesākumam esot tīri labi. Lai tik mēģinot vairāk vingrināties klasiskajos pantos, tas izkopjot tehnisko varēšanu. Piemēram, lai pamēģinot odu. Vai arī balādi. Kādu dzejnieku balādes esot lasījis?
Paskaidroju, ka man patīk Plūdoņa balādes. Vēl esmu lasījis Jūlija Vanaga… Pēdējo autoru pieminot, mans sarunbiedrs manāmi saviebās:
— Kādas divas balādītes jau viņam ir, bet visai čaganas. Bet vai jūs Jāni Medeni esat lasījis?
Atzinos, ka faktiski neesmu gan. Vienīgi tos pāris dzejoļus, kas nesen bija “Karogā” nodrukāti. Vēl Vilnis Eihvalds tā garāmejot bija pieminējis Medeņa metrus, bet par tiem īstas skaidrības man nebija, tāpēc ar to neplātījos. Un kur lai es būtu par viņu lasījis, ja augstskolas kursā netika šāds dzejnieks pat uzvārda dēļ pieminēts. Tiesa, arī Linarda Laicena un Roberta Eidemaņa vārdi vēl netika visai skaļi izrunāti, tos es pats uz savu roku sameklēju Misiņa bibliotēkā. Arī Ēriku Ādamsonu tur izstudēju. Arī Aleksandra Čaka lekciju kursos nepieminētos krājumus. Galu galā tur iepazinu arī paša Arvīda Griguļa pirmskara dzeju, visai interesantu, bet nekur masu bibliotēkās neatrodamu. Šādas tādas grāmateles reizēm klīda apkārt arī pa studentu kopmītnēm, piemēram, Viktora Eglīša mazliet dīvainie pantojumi, par kuriem mēdzām uzjautrināties. Lielāku interesi izraisīja Edvarda Virzas erotiskā dzeja. Pēteris Beķeris, liels smējējs no blakus istabas, staigāja starp gultiņām un skaļi deklamēja:
Kurš no mums atminēties spēs,
Cik reizes abi atkārtojām
Šo jauko dievu spēli mēs.
Bet nekādas Jāņa Medeņa grāmatas manās rokās nebija nokļuvušas, un es šajā savā zināšanu nepilnībā atzinos.
Sarunbiedram pēc manas atzīšanās tāda kā skumju ēna pārslīdēja pār seju. Pirmskara gados, viņš teica, Medenis bija viens no atzītākajiem klasiskās balādes meistariem. Pat savu ritmisko struktūru esot radījis, tā sauktos Medeņa metrus, tie esot minēti visās pirmskara poētikas grāmatās. Vilciens jau tuvojās Sidgundai, pasažieru mūsu vagonā kļuva aizvien mazāk. Un tad sākās kaut kas brīnišķīgs.
Nepazīstamais vīrs man sāka pēc atmiņas lasīt Jāņa Medeņa dzejas. Nē, ne tikko piesauktās balādes, bet liriskos dzejoļus. Mazliet atgāzis galvu, tādā kā apvaldītā balsī viņš lasīja vienu dzejoli pēc otra, reizumis ar labās rokas rādītājpirkstu un īkšķi no lūpu kaktiņiem noņemdams tur sakrājušos putu kamoliņus. Gandrīz tukšo un veco vagonu riteņi uz sliežu salaidumu spraugām klaudzēja dobji un neritmiski, disonējot ar dzejoļu jambiem un daktiliem, dzelžu radītais troksnis aprija vārdus un veselas frāzes, bet šajā dzejas priekšlasījumā es vienalga klausījos kā apburts. Tagad vairs neatceros, kas tie bija par dzejoļiem, jo fragmentāri uztvertās frāzes es sadzirdēju līdzīgi mūzikai, kas ar krāsainu metaforu kaskādēm iedarbojās vairāk uz zemapziņu nekā apziņu.
Turpmāk vēl.
