Kāds “Ziemeļlatvijas” lasītājs, braucot cauri Brantu pagasta Vidzemes ciemam, ievērojis, kā pirms pieciem gadiem būvētais sporta laukums stāv neizmantots un pamazām aizaug nezālēm. Šo faktu apstiprina vēl citi cilvēki, atzīstot, ka nauda, kas ieguldīta sporta būves būvniecībā, ir zemē nomesta. Netrūkst arī pretēji domājošie.
Brantu un Smiltenes pagastu pārvaldes vadītāja Mārīte Treijere nenoliedz, ka šobrīd sporta laukumu, kura būvniecība 2008.-2009. gadā izmaksāja 91 tūkstoti latu jeb 12948,34 eiro, izmanto vien jaunās māmiņas ar saviem mazajiem bērniem. Jauniešu ciematā tikpat kā vairs nav. Tie, kuri savulaik tur dzīvoja, ir izauguši un pārcēlušies uz dzīvi lielpilsētās vai emigrējuši.
Tobrīd bērnu daudz2008. gadā pirms novadu izveides katram pagastam tika piešķirta vienreizējā valsts dotācija 200 tūkstošu latu apmērā. “91 tūkstoti no šīs naudas izmantojām, lai rekonstruētu veco sporta laukumu. Tolaik ciematā bija vismaz četrdesmit bērnu, kuri regulāri brīvo laiku pavadīja laukumā. Jaunieši spēlēja futbolu, mazākie bērni rotaļājās. Smiltenes tuvuma dēļ nāca arī pilsētnieki. Vecais laukums bija nolietots un tobrīd šķita, ka ir lietderīgi ieguldīt naudu tieši šajā objektā,” saka M. Treijere. Daļu no atlikušajiem 200 tūkstošiem latu pagastā ieguldīja Prieņu ceļa rekonstrukcijai, bet pārpalikums pēc novadu izveides novirzīts pašvaldības budžetā.Viņa uzreiz arī paskaidro, ka jau tolaik mērķauditorija bija Brantu pagasta iedzīvotāji. Ar jaunu skrejceļu, basketbola un futbola laukumu, bērnu rotaļlaukumu bija iecerēts radīt mūsdienīgu vietu, kur vietējiem saturīgi pavadīt savu brīvo laiku. Realitāte šobrīd ir pavisam cita – visbiežāk laukumā neviena nav. “Jāgaida, kad izaugs mazie bērniņi,” uz jauno paaudzi cer pagasta pārvaldes vadītāja.Vaicāta, vai šobrīd nenožēlo, ka tik ievērojama naudas summa ieguldīta šādā projektā, M. Treijere atbild: “Nē, vienīgi žēl, ka 2008. gadā valstī būvniecības izmaksas bija ļoti augstas.”
Trūkst motivācijasSmiltenes novada domes deputāts Otārs Putrālis atklāj, ka ik pa laikam pašvaldībā ierunājas par šī projekta lietderīgumu vai nelietderīgumu. “It kā sporta būve ir novadam, bet tajā pašā laikā līdz galam tā netiek lietderīgi izmantota. Tādi mājieni tiek izteikti ik pa laikam. Zinu, ka sporta laukums neatbilst standartiem, lai tajā rīkotu sacensības. Bet, kā jau Mārīte Treijere teica, mērķis bija vietējie cilvēki. Diemžēl nereti jauniešiem ir citas, daudz spēcīgākas, intereses tā vietā, lai izkoptu sportisku un aktīvu dzīvesveidu,” saka O. Putrālis.Deputāts uzskata, ka katrā pagastā vajadzētu būt kādam cilvēkam, entuziastam, kurš saistīts ar sporta dzīves organizēšanu. Savulaik tā tas bija, bet līdz ar ekonomisko krīzi Latvijā, tas esot bijis viens no pirmajiem amatiem, ko pašvaldībā likvidēja. Patlaban nevienam arī neesot īsti vēlme šo jautājumu aktualizēt.“Protams, loģisks variants būtu, ja šāda sporta būve būtu tapusi pie Smiltenes Trīs pakalnu sākumskolas. Tur pie skolas nav izbūvēta atbilstoša sporta infrastruktūra bērniem, kas ir ļoti vajadzīga,” secina O. Putrālis.
Jāizmanto dotās iespējasVidzemes ciemata iedzīvotājai Ligitai Kukurānei ir savs skatījums uz sporta laukumu. Viņa uzskata, ka tāds bija vajadzīgs, tikai tagad vairāk jādomā, kā tam rast papildu pielietojumu. “Īstenībā arī tagad izmanto sporta laukumu, tikai mazāk kā pirms pieciem gadiem. Atceros, ka pēc atklāšanas tur regulāri spēlēja futbolu pat smiltenieši, bērniem notika porta spēles. Mums ir kolosāla vieta ar iespējām spēlēt basketbolu, volejbolu, futbolu. Tāpat vasaras sezonā var rīkot dažādus kultūras, izklaides un sporta pasākumus. Vajag prast izmantot tās iespējas, kas mums ir, un viss būs kārtībā,” optimistiski raugās L. Kukurāne.
