Nupat dažas dienas spiestā kārtā man nācās pavadīt slimnīcas palātā. Vienīgā iespējamā izklaide tur ir iegādāties un pārlasīt preses izdevumus, tāpēc bija gana daudz laika apkārtnes vērošanai un pārdomām. Īpašu uzmanību pievērsu kaimiņu telefonsarunām, jo no tām nekur neizbēgsi. Domāju, ikvienam no mums ir bijušas situācijas, kad jūties kā pilnīgi sveša cilvēka guļamistabā, kur tiek pārspriesti ikdienas ģimenes sīkumi. Diemžēl ar to jāsamierinās, un, domājams, lielākā cilvēku daļa jau pieradusi, ka tā notiek. Nemaz nav tik sen, kad starppilsētu sarunas varēja notikt tikai telefonu centrālē. Ikviens pirms sarunas uzsākšanas maksimāli cieši aizvēra durvis, lai saruna netiktu svešu cilvēku noklausīta. Gluži tāpat bija telefonu būdiņās uz ielām. Nebija iedomājams, ka runātu pie atvērtām būdiņas durvīm. Šīs sarunas taču bija privāta lieta. Taču mainās laiki un līdz ar to arī tikumi un paradumi. Mobilie tālruņi ir kļuvuši ne tikai par ikdienas neatņemamu sastāvdaļu, bet arī par traucēkli apkārtējiem. Jebkurā pasākumā, pat gadījumā, ja iepriekš lūgts izslēgt tālruni, noteikti gaisu satricinās skaļš mobilā tālruņa zvans. Telefons sen vairs nav statusa apliecinājums, atskaitot jaunākos un dārgos modeļus. Tas, ka tālrunis ieskanas koncertā, izrādē, baznīcā vai pat bēru ceremonijā, ir nevērība pret pasākuma rīkotājiem un apkārtējiem. Vislielāko cieņu izjūtu pret tādiem cilvēkiem kā mans palātas biedrs cienījamos gados, kurš rēķinoties, ka blakus ir sveši cilvēki pats tikai reizi piezvanīja uz mājām un pajautāja, vai lielais traktors uz lauka nav atstājis pēdas.
Cik ļoti esam mainījušies
00:00
30.09.2014
95