“Tas ir labs līdzeklis relaksācijai un atslodzei, jo noņem stresu. Kādreiz, kad darbā sanervozējos vai kaut kas nav gājis, kā vajag, piesēžos pie galda, “ieeju” bildē, un viss pāriet un aizmirstas”.
“Tas ir labs līdzeklis relaksācijai un atslodzei, jo noņem stresu. Kādreiz, kad darbā sanervozējos vai kaut kas nav gājis, kā vajag, piesēžos pie galda, “ieeju” bildē, un viss pāriet un aizmirstas.”
Tā par savu vaļasprieku saka Smiltenes pagasta iedzīvotājs automehāniķis Vilnis Māliņš. Kopā ar dzīvesbiedri Āriju viņš īsina ziemas vakarus, liekot puzles.
Par redzēto pārsteigti un sajūsmināti
Šomēnes Bilskas bibliotēkā skatāma Viļņa un Ārijas salikto puzļu izstāde. Ģimenes vaļasprieku interesenti vispirms redzēja Viļņa dzīvesbiedres darba vietā — Smiltenes tehnikuma bibliotēkā.
“Paldies Ārijai par piedāvājumu aizvest izstādi arī uz Bilsku! Puzles patīk gan bērniem, gan pieaugušajiem,” teic Bilskas bibliotēkas vadītāja Alda Liuke.
Kad viņa atklāj izstādes apmeklētājiem lielo, skaisto ne gluži fotogrāfiju, ne gluži gleznu izcelsmi, bērni šo faktu uztver ar ovācijām, bet pieaugušie — ar sajūsmu.
“Šķiet neticami, ka no tik maziem gabaliņiem var izveidot dabas skatus lielas gleznas izmērā,” brīnās arī Alda.
Pavisam izstādē izliktas 12 puzles. Tā ir aptuveni trešā daļa no Māliņu ģimenes veikuma. Vienu puzli veido 1500 gabaliņi, divas — 2000, septiņas — 1000, divas — 600.
Puzlēs pārsvarā skatāmas dabas ainavas. Ne bez iemesla, jo otrs Māliņu ģimenes vaļasprieks ir ceļošana. Tāpēc arī viņi biežāk pērk spēļlietiņas ar tai tuviem motīviem. Alpu kalni un vasarnīca Alpos, Sanfrancisko tilts ASV, Itālijas kūrotpilsētiņas ainava, Švarcvalde Vācijā, Noišvānšteinas pils Vācijā. Tie ir daži puzļu gabaliņu koptēli, kurus papildina citas bildes ar zirgiem un kaķiem.
“Pēdējo likām puzli ar Itālijas ainavu — pilsētiņu jūras krastā. Galā tikām diezgan ātri, aptuveni divās nedēļās,” stāsta Vilnis.
Viņš iedevis bibliotēkai divas nesaliktas puzles, lai bērni paši varētu izmēģināt roku. Vieni iesāk, citi turpina likt. Tāda iespēja bija arī izstādē Smiltenes tehnikuma bibliotēkā. “Bērniem patika. Sevišķi aizrautīgi puzles lika puiši,” ievērojis Vilnis.
Dažreiz darbu izjauc kaķis
“Cik tad puzlēm iznāk laika?! Gandrīz tikai ziemas vakari. Kad Ziemassvētkos ciemos atbrauc Ārijas meitas, tad uzdāvina jaunas puzles. Tās tad arī ziemā liekam. Vasarā savu vaļasprieku gan noliekam malā.”
Māliņu ģimene izstrādājusi puzļu likšanas tehnoloģiju, piemēram, ieviesusi darbu dalīšanu. Vispirms Ārija un Vilnis atlasa puzles gabaliņus vairākās kaudzītēs pēc krāsām un tādējādi jau zina, ka, piemēram, puķes būs atsevišķi, jūra — atsevišķi, mājas — atsevišķi, debesis — atsevišķi. “Ja jāsāk strādāt ar lielu kaudzi, būs grūti,” iesācējus brīdina Vilnis.
Tad vēl vajadzīga vieta, kur strādāt. Māliņu dzīvoklī tādas ir divas — izvelkams galds un rasējamais dēlis, ko Vilnis saglabājis no studiju laikiem Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
Jāievēro arī drošības pasākumi, lai pussalikto puzli kāds nejauši neizjauktu, kā, piemēram, dažreiz izdara Māliņu ģimenes kaķis, uzlecot virsū nepabeigtajam darbam.
“Tad vēl ir bijis tā, ka saliekam puzli un secinām, ka pietrūkst divu vai triju gabaliņu. Tie kaut kur aizkrituši. Vēl bijis tā, ka viens gabaliņš nokrīt uz paklāja, pielīp pie čības un tādējādi tiek aiznests projām kaut kur citur,” pieredzē dalās puzļu licējs.
Tā ir spēle, ko nevajag uztvert nopietni
Taujāts par vaļasprieka sākumu, Vilnis “vaino” garos ziemas vakarus. “Tolaik arī draugi lika puzles. Ārijas meitenes vēl dzīvoja Smiltenē. Reiz gadatirgū nopirkām puzli ar 600 gabaliņiem, no kuriem varēja salikt Alpu vasarnīcu zaļā pļavā. Tā, šķiet, bija pirmā puzle, kuru visi kopā salikām. Tā tas arī aizgāja.”
Vilnis dalās pieredzē, sakot, ka, liekot puzli, vajadzīga pacietība un koncentrēšanās. Nevajag dusmoties, ja darbs neizdodas.
“Pacietībai un stipriem nerviem jābūt arī darbā,” viņš velk paralēles ar savu ikdienas nodarbošanos. “Ikdienā skrūvēju mašīnas. Ja kaut kas neveiksies, nesitīsi taču ar āmuru pa mašīnu. Puzle ir spēle. Tā nav jāuztver nopietni. Ja neveicas, atstāj puzli uz brīdi mierā, aizej un padari kaut ko citu, piemēram, padzer tēju vai paskaties televizoru. Mani gan reizēm velk atpakaļ. Nav miera. Gribas ielikt vēl vienu gabaliņu, tad vēl vienu.”
Viļņa praksē esot bijusi tikai viena puzle ar plankumainu leopardu, kuru viņš nav spējis salikt līdz galam. Melnajā fonā palicis robs, kuram nav atrastas pareizās kombinācijas.
Vilnis nav dzirdējis, vai Latvijā notiek čempionāti puzļu likšanā, toties viņš zina, ka ir cilvēki, kuri kolekcionē puzles – kartes. “Vispār jau puzles ir dārgs prieks. Viena spēle maksā apmēram 10 latu. Esam pirkuši puzles arī second hand veikalā. Tur tās var nopirkt lētāk par vienu latu gabalā. Tiesa, nav garantijas, ka būs viss puzles komplekts, taču mēs savējās esam salikuši.”
Katalogā Vilnis redzējis jaunumu — telpiskās puzles trīs dimensijās. Veikalos tādu brīnumu pagaidām gan neesot ieraudzījis.
Sapņu zeme — Norvēģija
Vēl Māliņu ģimenei patīk ceļot. Pirmais brauciens bija ar personīgo automašīnu uz Čehiju. Pēc tam abi kopā ar tūrisma firmas organizētu grupu apceļoja Ungāriju — Budapeštu, Tokaju, Egeru.
Divi pēdējie braucieni jau bija kopā ar Smiltenes ceļotāju klubiņu “Smiceks” — vienu vasaru uz Slovākiju, Tatru kalniem, otru — uz Austriju, Alpiem. Jau divus gadus “Smiceka” komandā Vilnis piedalījies pilsētas kultūras nama rīkotajā jautro un asprātīgo šovā.
“Šovasar laikam ceļosim tepat. Varbūt aizbrauksim uz Ziemeļigauniju, Lāhemā nacionālo parku,” spriež Vilnis. Viņam vairāk patīk dabas maršruti, mazāk — pilsētas.
Visvairāk Vilni sajūsmina kalni. “Kāpšana kalnā ir liela fiziska slodze, ar to jārēķinās. Kad bijām Tatros, gids veda mūsu grupu kalnos septiņas stundas ilgā pārgājienā. Kad kāpām augšup, uz beigām jau domājām — tālāk vairs netiksim. Vēlāk gids atzinās — pats to maršrutu agrāk neesot gājis un neesot domājis, ka būs tik smagi.”
Vilnis vēlas aizbraukt uz daudzām zemēm, bet īpaši vilinot Norvēģija. Ceļošanu viņš uzskata par vislabāko atvaļinājuma pavadīšanas veidu. “Tāda īsta atvaļinājuma man nav. Ņemu to pa nedēļām. Sēdēt veselu mēnesi mājās ir garlaicīgi,” spriež automehāniķis.
Pārnesuma kārbas — kā puzle vai lego
Šogad 7. martā palika 10 gadu, kopš Vilnis strādā Smiltenes firmas “Lamberts” autoservisā. Viņš ir autoatslēdznieks – mehāniķis. Pats saka: “Skrūvēju mašīnas.”
Dažus darbus Vilnis nosacīti salīdzina ar puzles likšanu. “Automašīnas ir dažnedažādas. Man patīk jaukt ārā pārnesuma kārbas un krāmēt zobratus, līdz tie iet kopā. Pārnesuma kārba ir sarežģīts mehānisms, kurā katrai daļai jābūt savā vietā. Vajag pacietību izdomāt, kā un ko salikt. Kā puzli vai lego,” viņš atzīst.
Vilnis Smiltenē ir ienācējs. Bijušais baldonietis Vidzemes mazpilsētā nokļuva, pateicoties savai dzīvesbiedrei Ārijai. Kad abi iepazinās un nolēma dzīvot kopā, Vilnis pārcēlās pie Ārijas uz Smiltenes pagasta Kalnamuižu.
Pats teic — viņa līdzšinējā dzīve bijusi tik raiba, ka visu nemaz nevarot izstāstīt, un strādāts esot daudz kur. Baldonē Viļņa darbavieta bija lauksaimniecības uzņēmums, kurā tagadējā smiltenieša pārziņā tika nodota moderna kartupeļu noliktava.
Baldone atrodas aptuveni 20 kilometru no Rīgas. Vilnis stāsta, ka tā ir ievērojama ar observatoriju, labu slēpošanas trasi un dziednieciskajām dūņām, no kurām ražo veselības uzlabošanas un kosmētiskus līdzekļus.
Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Vilnis ieguvis augstāko mehāniķa izglītību. Vēl pirms tam, mācoties Olaines profesionāli tehniskajā skolā, viņš aizrāvās ar kinoamatierismu, aktīvi piedalījās dažādos konkursos un festivālos. Šis vaļasprieks izvērtās pavisam negaidīti. Vilnis stāsta, ka piecus gadus filmējis profesora Kalnbērza veiktās operācijas Traumatoloģijas institūtā.
“Kad sākumā aizgāju apskatīties, kādas tās filmas izskatās, pārskrēja drebuļi. Taču, kad pats sāku filmēt operāciju zālē, nebija tik traki. Pieradu,” atceras Vilnis un skaidro, ka institūts filmas uzņēma mācību nolūkā. “Profesoram bija diezgan ekskluzīvas operācijas.”
Tagad Vilnis nefilmējot, taču padomā jau esot digitālās fotokameras pirkums.
