Vakar no rīta, nākot uz darbu, priecājos, cik acij tīkami rudens ar nelieliem otas triepieniem izdaiļo Valku. Bet tas jau rudens dabā – sākumā liek tīksmināties, bet pēc tam drebināties. Taču vēl lielāku gandarījumu sagādā tas, kā pilsēta pārvēršas nevis tikai tāpēc, ka mainās gadalaiki, bet tāpēc, ka mainās vairāku sabiedrisko ēku izskats un apkārtne. Apzinos, Valka nekad nebūs kā Ventspils, bet nemaz arī nevajag, jo pilsētai pašai piemīt savs mazpilsētas šarms. Nu kā lai nepriecājas par Valkas ģimnāzijas fasādi! Eleganti un gaumīgi. Arī skolas dārzs pārvēršas gluži kā seno laiku pastkartēs redzētais – vēl tikai trūkst dāmas garās kleitās ar saulessargiem. Turpat netālu kā krāsains taurenis atrodas arī māksla skola, kuras apkārtnē ik pa laikam uzrodas kāds jauns vides objekts. Pie skolas uzstādītais no koka bluķīšiem sameistarotais vilcieniņš ir kā konfekte uz kociņa mazuļiem. Pieļauju, ka jau no mazotnes bērniem rodas vēlme apmeklēt nodarbības mākslas skolā, jo tās noteikti būs interesantas. Citādāk nemaz nevar būt, jo apkārtne aicina ielūkoties arī pašā skolā. Priecājos arī par Valkas pamatskolas ēkas fasādes krāsojumu, kas organiski iekļaujas zaļajā ainavā. Vēl tikai nedaudz jāpaciešas un pazudīs arī stalažas, kas liecina, ka te joprojām rit vērienīgi skolas siltināšanas darbi. Katru gadu pārvēršas arī viskrāsainākā ēka pilsētā – bērnudārzs “Pasaciņa”. Izmaiņas gan nav saistītas ar ēku, bet ar tās apkārtni. Arī mūzikas skolas fasāde ieguvusi jaunu krāsojumu, tikai tas man iedveš tādu cienību un askētismu. Tas, iespējams, pat ir labi, jo te jāmācās arī visnotaļ akadēmiskas lietas. Vēl tikai savu kārtu gaida bērnu un jauniešu centrs “Mice”, tautā saukts par namiņu. Tas taču arī ir pelnījis jaunus vaibstus, vai ne?
