Grūti ir otram kaut ko ieteikt, jo pašam ir jājūt, kā sevi nostādīt. Ja tikai čīkstēsi, tad nekur tālu netiksi. Pašam ir jāsaņemas. Tomēr kaut ko ieteikt ir grūti, jo katram cilvēkam situācija ir citādāka.
Grūti ir otram kaut ko ieteikt, jo pašam ir jājūt, kā sevi nostādīt. Ja tikai čīkstēsi, tad nekur tālu netiksi. Pašam ir jāsaņemas. Tomēr kaut ko ieteikt ir grūti, jo katram cilvēkam situācija ir citādāka.
Tā sarunā ar “Ziemeļlatviju” spriež strencēniete Antra Else, kuru satikt devāmies uz viņas darbavietu — pilsētas bibliotēku. Antra ir viena no tiem, kuriem Eiropas Savienības projekta ietvaros ir iespēja strādāt subsidētajā darba vietā. Projekts darbosies divus gadus, un šobrīd jau noslēgts līgums uz pirmo darba gadu. Lai gan tas aizsākās 1. novembrī, Antra pilntiesīga bibliotakāre ir tikai nedēļu, jo nedaudz iekavējās telpu remonts.
Tas, ka cilvēkam rasta darba vieta, nav nekas īpašs, bet Antras gadījums ir rosinošs tāpēc, ka sievietei dzīvi izmainījis negadījums un viņa pārvietojas ratiņkrēslā.
Viņas vajadzībām pie bibliotēkas speciāli izbūvēta ietve un uzbrauktuve, lai iekļūtu ēkā. Tas nozīmē, ka arī pēc projekta beigām šī būs iestāde, kurā varēs iekļūt cilvēki ar kustību traucējumiem. Tas, ka Strenčos vides pieejamība tāpat kā citās pilsētās ir zem katras kritikas, pierādās arī mūsu sarunā. Šobrīd Antra bez citu cilvēku palīdzības var iekļūt tikai veikalā “Ūķis”. Kultūras nams, ambulance, arī domes sociālā darbinieka kabinets un citas vietas viņai nav pieejamas. Skumīgi, bet arī no sava dzīvokļa viņa nevar izkļūt bez vecāku palīdzības, jo tam traucē nieka četri pakāpieni, kurus vesels cilvēks steigā pat nepamana.
Ar biedrības ATBALSTS palīdzību strencēniete saņēmusi speciālus invalīdu ratiņus, kurus darbina akumulators, tomēr uz savu jauno darbavietu viņa ar šo transportlīdzekli nedodas, bet atkal lūdz palīdzību vecākiem. “Ja gribētu braukt uz darbu ar jaunajiem ratiņiem, tad tas būtu jādara pa brauktuvi. Kurš gan nezina lielo mašīnu šoferu attieksmi? Turklāt mitrā laikā es būtu nošķiesta ar dubļiem,” pieļauj Antra. Savukārt pa ietvi neļauj pārvietoties nepareizi izbūvētās uzbrauktuves.
Lai gan problēmu it kā daudz, Antras enerģiju var tikai apbrīnot. Viņa sajūsmināti stāsta par strencēniešu atsaucību un ir priecīga, ka darbs bibliotēkā “pielecis” ļoti ātri. “Man ļoti patīk darbs ar cilvēkiem. Kad vēl strādāju sadzīves pakalpojumu kombinātā, tur ikdienā bija viens un tas pats, bet, kad tiku veikalā, uzreiz — cita lieta. Visu laiku bija cilvēki, un tagad ir tas pats. Jūtos tiešām labi. Mamma pat saka, ka brīvdienas man vispār nevar dot, jo mājās uzreiz esmu kā slima,” Antra salīdzina pašreizējo nodarbošanos ar dzīvi pirms negadījuma.
