Ir cilvēki, kuri patiešām nobažījušies par Krievijas centieniem ar militāru spēku atjaunot impēriju. Un pretējā nometnē ir tie, kuri regulāri klausās Maskavas televīzijas kanālus, tāpēc viņu galviņās dominē mērena putra.Būtībā mēs notikumus ap Ukrainu, ES ieviestās sankcijas pret Krieviju un Krievijas pretsankcijas nedrīkstam vērtēt saistībā ar gaidāmajām vēlēšanām. Izņemot gadījumu, kad Rīgas lielvecākais Nils Ušakovs devās uz Maskavu, lai it kā diedelētu labvēlību tirdzniecībā ar Latvijas precēm. Man tikai jābrīnās, ka neviens politiķis vai žurnālists nav pratis saskatīt Ušakova patiesos nolūkus. Neesam taču aizmirsuši, ka saskaņieši savulaik noslēdza sadarbības līgumu ar Kremļa partiju. Tāpēc nešaubīsimies, ka Ušakova galvenais uzdevums bija saskaņot pozīcijas pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.Tik daudz ievadam. Šo apceri gribu veltīt Krievijas ārpolitikai un militārajai stratēģijai. Rietumvalstu pusaizmigušajiem politiķiem ir grūti pieņemt tādu īstenību, kad pēkšņi viena no Eiropas valstīm pavisam atklāti sāk pārgrozīt likumīgās valstu robežas. Bet visu vieglāk saprast salīdzinājumā. Pēc Pirmā pasaules kara apkaunojoša zaudējuma rūgtumu pārdzīvoja Vācija, un pietika trakajam fīreram sludināt par nācijas atdzimšanu un valdīšanu “Űber alles”, lai vācu tautā sāktu dominēt revanšisma gars.Otrais pasaules karš beidzās ar jaunu kārtību, un šī kārtība Vācijā nevienam neļāva pat sapņot par atkārtotu revanšu. Savukārt Padomju savienība bija uzvarētāja, krievi baudīja uzvarētāju slavu. Viss sagriezās īstā viesulī reizē ar PSRS sabrukumu, ko Putins nosauca par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu.Cariskā Krievija impēriju veidoja atšķirīgi no, teiksim, Lielbritānijas, jo iekaroja un anektēja galvenokārt kaimiņu zemes, ar kurām jau kādu laiku bija izveidojušās robežu saskares.Pēc latviešu apdzīvotajām zemēm ir tiekušās jau senkrievu kņazistes, kuru galvenais mērķis bija ik gadu iekasēt “pagastu”, pie viena veidojot atbalsta centrus ap dibinātajām pareizticīgo baznīcām. Šos plānus izjauca krustneši, kuru pusē drīz vien pārgāja arī vietējo valdnieku dzimtas. Kur nevarēja ar zobenu, tur gadsimtu ritumā slāvi guva pārspēku ar iedzīvotāju skaitu, jo senās baltu robežas sniedzās līdz Polockai (Polota) un līdz Veļikije Lukiem (Lielajiem lokiem). Sāpīgu pretsparu krievu tīkojumiem deva Valters fon Pletenbergs.Varam atcerēties Jāņa Briesmīgā sirotājus. Uz ilgiem laikiem “logu uz Baltijas jūru” it kā izcirta Pēteris Pirmais, ar lielu niknumu padzenot no Latvijas citus mūsu zemītes tīkotājus – zviedrus un poļus.Kādi bija tie apstākļi, kas latviešiem deva iespēju iegūt savu valsti 1918. gadā? Galvenokārt varam runāt par pasaules karu, kas kaldināja deviņus strēlnieku pulkus. Sākoties Pilsoņkaram, kļuva populāras idejas par revolūcijām, par atkratīšanos no visa veida apspiedējiem. Sākumā prasību pēc Latvijas autonomijas Pagaidu valdība strikti noraidīja, jo, lūk, tad jau neatkarību prasīs arī samojedi. Ne Kolčaks, ne Deņikins, ne Vrangelis Latvijai neatkarību nesolīja, visi cīnījās par impērijas saglabāšanu. Izņēmums bija Ļeņins, kurš eseru dumpja laikā glābiņu meklēja pie latviešu strēlniekiem. Pēc tam Latvijas teritorija bez Maskavas gribas atkrita no Krievijas, un Ļeņins bija spiests par miera līguma slēdzēju sūtīt talantīgo diplomātu karaīmu Joffi.Kad Pilsoņkarš beidzās, pulkvedis Vācietis saviem strēlniekiem esot teicis: kas vien varat, brauciet mājās uz Latviju. Kad Ļeņina vairs nebūs, Krievijā sāksies liela asinsizliešana, un latvieši būs pirmie, kurus represēs. Par pārējo iesaku izlasīt Aleksandra Čaka poēmas “Mūžības skartie” pēdējā nodaļā par strēlnieku atgriešanos.Divdesmit gadus Kremļa saimnieki gaidīja izdevīgu brīdi, lai Baltijas valstis atkal pievienotu “varen plašajai”. Mūža nogalē Molotovs esot Baltijas okupāciju uzskatījis par savu nopietnāko diplomātisko uzvaru.Varam pieminēt Jaltas konferenci, kad Rietumi pat necentās kaut kā glābt mūsu valstisko neatkarību. Vinstons Čērčils pēc tam rakstīja, ka viņš izjūt vainas apziņu par baltiešu atstāšanu likteņa varā.Kaut kāda prātošana Kremlī vēl Staļina laikā laikam tomēr bijusi, jo tā saucamā sociālistiskā nometne ANO līmenī nespēja stāvēt pretī Rietumvalstu daudz lielākajam balsu skaitam. Tāpēc pavīdējusi doma, ka trīs Baltijas valstis varētu izveidot par tautas demokrātijas tipa valstiņām, un tas Maskavai balsojumos dotu trīs liekas balsis. Kompartiju līderi iebilduši. Par to kādreiz izteicās Vilis Krūmiņš.Arī pēc pusgadsimta okupācijas tauta atcerējās par neatkarības gadiem, tāpēc reizē ar Gorbačova reformām atdzima sapnis par neatkarību. Zīmīgi pateicis Alberts Kauls, kurš kādu laiku ietilpa Gorbačova padomnieku komandā. Kauls apgalvoja, ka vairums Kremļa politiķu saprot to, ka Latvijai jādod brīvība, bet neviens nezina, kā to izdarīt nesāpīgi, proti, lai nesabruktu visa PSRS konstrukcija.Atcerēsimies, ka pēc neveiksmīgā puča Boriss Jeļcins bija tas, kurš Baltijai deva brīvlaišanu. Savu izlemšanu viņš pamatoja vienkārši: jūs tik un tā no mums aiziesit. Pēc tam arī Gorbačovs aicināja apjukušo Augstāko padomi atzīt Baltijas neatkarību.Bet tas pats Boriss Jeļcins dažus gadus vēlāk personīgās sarunas laikā lūdza ASV prezidentu apsolīt, ka Baltijas valstis nekad netiks uzņemtas NATO aliansē. Klintons atbildējis: “Draugs Boriss, es to nevaru.”Un NATO patiešām ir nopietns garants tam, ka Latvijai jauna Kremļa okupācija nedraud. Tas nenozīmē, ka Krievija jau būtu izsmēlusi visu iespējamo provokāciju arsenālu. Ar impērisma ideju apsēsta tauta nekaunas ne no kādiem līdzekļiem. Ja Putins elementāri melo no rīta līdz vakaram, tad ārlietu ministrs Lavrovs gluži vienkārši muld. Un pagaidām tautas vairums Putinam tic, un tic arī tie Latvijas iedzīvotāji, kuri klausās vienīgi Maskavu un kuri tic, ka Ukrainā valda fašisti, viņi nekādi Latvijas draugi nevar būt pēc definīcijas.Tagad grūti prognozēt, kāda būs Kremļa rīcība turpmāk. Pat pašām cietākajām pierēm laikam saprotams, ka Ukraina ir pārāk liels kumoss. Domājams, ka konflikta aktīvā fāze nevilksies pārāk ilgi.Esmu jau rakstījis, ka Kremļa varasvīru iedibinātajā režīmā saskatāmas gan fašisma, gan nacisma iezīmes. Manuprāt, visprecīzāko apzīmējumu atrada “Ņezavisimaja Gazeta” redaktors Rimčukovs. Putinismu viņš nosauca par nacionālboļševismu, kas būtībā tas pats fašisms vien ir. Līdz ar to varam secināt, ka mūsu Ušakovs, Urbanovičs un citi runasvīri no “Saskaņas centra” brāļojas ar mūsdienu fašistiem. Un “Saskaņas centra” politiku varam nosaukt par lienošo revanšismu, to der ielāgot.
